Luteriskās baznīcas vēstij skaidrāk vajadzētu uzrunāt sociālos jautājumus, pārliecināts Sv.Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins.
«Evaņģēliskā ticība no Romas katoļu pamatā atšķiras ar pārliecību, ka mums nav vajadzīga starpniecība attiecībās ar Dievu. Visi esam vienādās pozīcijās Viņa priekšā,» Sv. Vienības draudzes mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins skaidro protestantisma būtību. To ar savām 95 tēzēm 1517. gadā iesāka teologs Mārtiņš Luters, radīdams veselu apvērsumu ne tikai tā laika teoloģijā, bet visā sabiedrībā. Arī Latvijā vēl joprojām jūtama reformācijas atbalss, kas skan 292 evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzēs. Vai tā nav zaudējusi savu aktualitāti un vitalitāti, – par to sarunā ar Jelgavas Sv.Vienības draudzes mācītāju. – Kā jūs raksturotu savu draudzi?Dievkalpojumi notiek katru svētdienu. Baznīcēnu skaits ir svārstīgs, kas atkarīgs pat no laika apstākļiem, bet parasti 100 – 150 cilvēku mūsu mazajā baznīciņā pulcējas. Priecājos, ka ir regulāri nācēji, kā arī daudz jaunu cilvēku. Brīnišķīgi, ka draudzē attīstās Dieva dotas dāvanas un talanti un tā atveras kalpošanai sociālā plāksnē. Bērniem dievkalpojumus rīkojam atsevišķi, jo parastie viņiem, manuprāt, ir par garu. Cenšos viņiem ļoti īsi un saprotamā veidā izskaidrot Bībeli, bet tas nav vienkārši, jo atšķiras vecuma grupas. Jāpacenšas, lai būtu ko paņemt gan padsmitniekam, gan pavisam maziņajam un pieaugušajam, kas viņu atvedis.– Kas ir konfirmandu mācības? Vai veids, kā kļūt par luterāni?Tās ir domātas visiem pieaugušajiem, kuri vēlas sakārtot savas attiecības ar Dievu vai vienkārši grib uzzināt, kādi ir kristīgās mācības un luterisma pamati. Šodienas latvietim, pirmkārt, vajadzīgs evaņģēlijs – labā vēsts, no kuras patiesībā cilvēks dzīvo. Mēs zinām visu ko – marginālu, sekundāru, «seksīgu». Zinām, kas ir cilvēka ķermenis un kā to interesanti lietot. Mums ir prasmes, bet tajā pašā laikā vairs nezinām, kas ir cilvēks, dzīvība, svētums. Tāpēc arī rodas neskaitāmas ētiskas problēmas.Otrkārt, mums ļoti trūkst skaidrības un sistemātiska skatījuma uz būtiskāko, to arī mēģinām labot šajās mācībās. Luteriskā baznīca patlaban piedzīvo zināmu identitātes krīzi. Luterānis nezina, kas ir luteriskā mācība un evaņģēliskie principi. Jaucam visu vienā putrā. Vidējā latvieša reliģiozitāte vispār ir kaut kāda eklektika no visām iespējamām reliģijām, filosofiskajām sistēmām, ieskatiem un pieredzēm, nereti no savstarpēji pretrunīgām lietām. Latvietim nav nekas neparasts vienlaikus piederēt vairākām konfesijām, būt kristietim un reizē pagānam. Vienā sistēmā savienot nesavienojamo – mūžīgo dzīvību un reinkarnāciju, grēku piedošanu un karmu.– Kādam tad būtu jābūt luterānim?Kad vēl biju jauns teoloģijas studentiņš, profesors mums jautāja, par ko šajā dzīvē vēlamies kļūt. Patētiski atbildējām, ka par mācītājiem, teologiem, skolotājiem. Viņš šausmās saķēra galvu un sacīja: «Mīļie dēli, vispirms kļūstiet par cilvēkiem! Tas jau būs kaut kas!». Tāpēc vēl pirms luterāņiem, katoļiem un visiem pārējiem jautājums tomēr ir par cilvēcību. Ja nav Dieva, nav arī cilvēka, pasaules, jēgas. Bībelē nekur arī nav minētas «pareizības», bet gan – vai tas ir patiesi, no sirds, mīlestībā.– Tomēr kristīgā ticība vienmēr nozīmē arī piederību konkrētai draudzei un baznīcai.Un, protams, starp dažādām baznīcām ir arī atšķirības. Konfesijas gan nedrīkst savā starpā salīdzināt. Visi esam cilvēki ar saviem plusiem un mīnusiem. Vienkārši izveidojušies dažādi ceļi, kas ved uz vienu un to pašu mērķi. Taču piederību kādai konfesijai nedrīkstētu izšķirt tas, ka, piemēram, vecmāmiņa gājusi attiecīgajā baznīcā. Katram cilvēkam pašam jāizšķiras Dieva priekšā – vai tici Viņam, vai pieņem Kristu par savu Kungu un Pestītāju, kuram ir spēks mainīt tavu dzīvi, izglābt no grēka, ļaunuma un nāves varas un visu dzīvi augšāmcelt. Jāizdara nopietna izvēle, kurā draudzē iet. Redzu tik daudzus, kuri mētājas starp draudzēm un pat konfesijām. Rezultātā tāds nekur īsti neiederas un ātri vai vēlu sāks rīkoties destruktīvi iekšēju pretrunu dēļ.– Vai dievkalpojuma kārtībā un mūzikas izvēlē baznīcai vajadzētu iet līdzi laikam?Šīm lietām jābūt ļoti sabalansētām. Kad es kā jauns cilvēks ienācu kristīgajā draudzē, man arī šķita – kāpēc gan jādzied veclaicīgi korāļi, kas mani neaizrauj? Uzskatu, ka dziesmu kanonā vajadzētu uzņemt tās labās un iedarbīgās dziesmas, mūsdienīgās melodijas, kuras dzied šodienas kristieši. Kaut vai tāpēc, lai mēs redzētu, ka pasaule ir daudz plašāka nekā mūsu mazā Latvija un lokālā konfesionālā tradīcija. Tajā pašā laikā katrai konfesijai ir savas tradicionālās dziesmas, kas nākušas cauri paaudzēm, gadsimtiem. Domāju, ka arī tām ir vieta un nozīme. Īpaši dievkalpojumā. Tās ir garīgās pieredzes dziesmas ar savu neapšaubāmo spēku, par Kristu, Viņa paveikto, nevis kaut kāda virspusīga, emocionāla trallināšana par saulīti, puķītēm un izjūtām. Tā ir kā klasiskā mūzika pretstatā lētiem pophītiem. Tāpat esmu diezgan nelaimīgs, ka dievkalpojuma kārtības, kas cauri laikiem veidojušās Latvijas luteriskajā baznīcā, arvien biežāk tiek aizstātas ar citām, daudz sarežģītākām, mums svešām kārtībām. Man tās nepalīdz, jo nedzīvoju tāda garīguma apstākļos. Esmu pa nedēļu noskrējies, sanervozējies un piekusis. Izejot cauri šai «vecajai» luteriskajai kārtībai, kurai pamatā ir strikta garīgā loģika, es tieku pilnībā «restartēts». Jo tur viss ir par lietu.– Viens no strīdīgākajiem jautājumiem luterāņu baznīcā ir sieviešu ordinācija. Kāda ir jūsu attieksme šajā lietā?Neesmu pret sieviešu ordināciju. Uzskatu, ka ļoti nopietni jāskatās uz aicinājumu un izredzētību. Turklāt neredzu pārliecinošu biblisku argumentāciju, kāpēc sievietes nevarētu kļūt par mācītājām. Katram konkrētam izteikumam Bībelē ir savs konteksts, kā arī izpratne par mums vēstīto kopumā. Dieva vārdā pasvītrots, ka Kristū taču visi ir viens. Kristū nav atšķirības arī starp vīrieti un sievieti. Pirmās liecinieces Kristus augšāmcelšanās notikumam bija tieši sievietes. Taču pēdējam vārdam, manuprāt, vajadzētu piederēt draudzei. Ja draudze to nevēlas, tas jāuztver nopietni.Baznīcā ir vēl arī citi skaļi jautājumi, tomēr mums būtu vairāk jādomā, ko varam dot sabiedrībai, kura kļūst arvien totalitārāka. Kurā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem kļūst arvien dramatiskāka, kurā valda milzīgas bailes, bezatbildība, cinisms. Vēstij, ko baznīca saka uz āru, vairāk jāskar sociālie jautājumi. Ir jāsaka skaidrāks un drosmīgāks vārds sociālā taisnīguma, cilvēcības, godaprāta jautājumos. Tāpat būtu vairāk jākoncentrējas uz to, ko Dievs saka šodien, – uz Evaņģēliju, kas ir dzīvības un pestīšanas vēsts ikvienam. Zināšanai Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) dibināta 1922. gadā. Tā ir sadalīta trīs diacēzēs un 16 prāvestu iecirkņos, kuros ietilpst 292 draudzes. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka sevi par luterāņiem uzskata vairāk nekā 430 tūkstoši cilvēku visā Latvijā. No tiem aptuveni 38 tūkstoši aktīvi piedalās LELB draudžu dzīvē un atbalsta baznīcu ar ikgadējiem ziedojumiem. Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija ir Sinode, bet baznīcu vada arhibīskaps Jānis Vanags. Sinožu starplaikā to pārvalda Virsvalde. Jelgavas iecirknī ir 20 draudžu, tai skaitā Dalbes, Jelgavas Sv. Annas, Jelgavas Sv.Vienības, Kalnciema – Klīves, Sesavas, Sv.Jaunavas Marijas Staļģenes, Vircavas un Zaļā draudze.
