Gadskārtējos «Prozas lasījumos» trešo reizi piedalās jelgavniece Ineta Meimane, kuras literārā kaislība ir cilvēku pētniecība.
Šodien sākas «Prozas lasījumi 2010», kas sešos pasākumos dažādās Rīgas vietās kopā pulcēs vairāk nekā 40 dažādu paaudžu rakstnieku. Tiem pošas arī jelgavnieki – noslēguma vakarā 12. decembrī pulksten 17 Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā līdz ar atzītām spalvas meistarēm (Gundega Repše, Nora Ikstena u.c.) un meistariem atraktīvas prozas ainas uzburs Aivars Eipurs, bet tai pašā svētdienā pulksten 12 Prozas brokastīs (ar Jura Kulakova muzikālo pavadījumu) krogā «Andalūzijas suns» varēs sastapt arī Inetu Meimani.Plašāku ievērību Latvijas Universitātē žurnālista specialitāti apguvusī kādreizējā Jelgavas 4. vidusskolas absolvente izpelnījusies ar grāmatu «Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere», pēc gada sekoja «No manis neaizej. Larisa Mondrusa». Bet vairāku daiļdarbu publikācijas «Karogā» un «Kultūras Dienā» liecina, ka I.Meimanes ampluā ir ne tikai dokumentālā proza. – Prozas lasījumos pirms gada izdevās dzirdēt «Every Happy» – fragmentu no tava topošā garstāsta «Bitenieka aleja». Vēstījums par literārā varoņa ceļojumu laivā uz Gotlandi atšķirībā no citiem lasījumiem nepretendēja uz ironijas zibeņiem, bet aizkustināja un izraisīja līdzpārdzīvojumu. Gribas zināt, kas notika tālāk. «Bitenieka aleja» joprojām top. Garus darbus raksta ilgi. It īpaši, ja tas nav vienīgais, ko darīt. Esmu žurnāliste un strādāju žurnālā «Santa».– Domāju, arī tavas žurnālistes gaitas pārzina ne pārāk daudzi. Sākās mana karjera Latvijas Radio. Jau pasniedzēji universitātē teica, ka man esot radio piemērota balss. Aizgāju pamēģināt pie Raita Kalniņa jaunatnes programmā «Dzirkstele». Sekoja aktuālo problēmu raidījumi, tādi kā «Zemnieka sēta». Tā bija astoņdesmito gadu nogale, kad daudzi atgriezās dzimtas mājās, un savus raidījumus veidoju ar romantisku stīgu, tādā Edvarta Virzas garā. Ar zemnieku tēmu ļoti aizrāvos, par to rakstīju arī diplomdarbu, kura vadītājs bija Aivars Berķis. – Tomēr radio nekļuva par tavu pirmo darbavietu?Diplomdarba aizstāvēšanā pie manis pienāca vēlākais diplomāts Aivars Baumanis, kurš bija sācis atjaunot informācijas aģentūru LETA. Radio ar štata vietām bija pagrūti, tāpēc sāku domāt. Pirms tam pakonsultējos ar pasniedzējiem, kuri teica, lai tikai neejot strādāt uz Jelgavas vietējo avīzi.– ???Man bija rekomendācija no Igora Movela, toreizējā laikraksta «Darba Uzvara» redaktora, tā ka pēc būtības man nāktos atgriezties Jelgavā. Universitātē Ābrams Kleckins brīdināja – ja iesi atpakaļ, tur arī paliksi. Vietējās avīzes «iesūc», un izrauties grūti, tāpēc labāk lai ejot uz aģentūru LETA. Vēl tagad atceros, mans pirmais darba uzdevums bija atspoguļot Ministru kabineta sēdi ar Ivaru Godmani priekšgalā. Tā nu strādāju LETA, līdz dzirdēju, ka Latvijas Radio izsludināts konkurss uz redaktora vietu programmā «Latvija – jūras valsts».– Nācās pārorientēties no zemes lietām uz jūru.Pēc būtības zemnieki un zvejnieki – tās ir stipri saistītas tēmas. Vienīgi bija jāapgūst ostu tarifi un citas trakas kuģniecības lietas. Bet man bija liela apņēmība rūdītajiem jūras vilkiem pierādīt, ka arī es varu tajā specifikā orientēties. Un tiešām iemācījos daudzas citas lietas.Bet bez zvejniekiem bija arī tā saucamā jūrniecības mafija un cīņas ap un par «Latvijas kuģniecību». Kad vajadzēja izvēlēties starp personisko dzīvi un padomdevējiem melnos uzvalkos un mēteļos, kas pēkšņi ielas malā uzrodas blakus, sāku domāt, vai man to visu vajag. Domāju, šādās lietās var urķēties, kamēr pašam nav bērnu, un es tajā brīdī izdarīju izvēli par labu ģimenei. Personiskā dzīve ņēma virsroku pār «Kuģniecības» privatizāciju, kur tāpat neko daudz ietekmēt nevarētu.– Tas nozīmē, ka aizgāji no radio? Tieši šajā laikā Andris Tomašūns uzaicināja mani par savu palīdzi – tolaik viņu ievēlēja par 6. Saeimas deputātu. Tas bija jauns un ļoti derīgs posms, jo varēju iepazīties ar daudziem cilvēkiem, kas man bija interesanti arī kā žurnālistei. Tas arī deva bāzi rakstniecībai. Par šo laiku palikušas labas atmiņas, arī par Andri Tomašūnu kā ļoti zinošu un godīgu cilvēku. Priecājos, ka mans dēls Lauris Rihards tagad mācās tieši Andra izlolotajā Spīdolas ģimnāzijā, komercklasē – nu jau septītajā.– Par žurnālistes gaitām ieskats nu būtu, kā pievērsies rakstniecībai? Man šķiet, ka tās tomēr ir ļoti atšķirīgas lietas, ne katrs žurnālists var būt rakstnieks.Arī otrādi. Rakstnieks parasti ir introverts, bet žurnālistam jābūt komunikablam. Mana kaislība ir cilvēku pētniecība, nav nekā interesantāka par cilvēka dzīves stāstu. Žurnālistes gaitās iemācījos šo dzīvi pētīt. Grāmatas par Noru Bumbieri un Larisu Mondrusu ir dokumentālā proza, bet arī radošajā rakstniecībā jeb «fikcijā» man daudz palīdzējuši tipāži, kurus esmu satikusi.Manī ir divi cilvēki – kad rakstu literāru «gabalu», to žurnālistu cenšos iegrūst pagultē un vēl spilvenu virsū! Man patīk būt notikumu dievam. Žurnālistika palīdz saprast vispārīgas lietas, bet literārais cilvēks man palīdz empātiski iejusties otra ādā. Kā grāmatā par Noru – es faktiski nostājos advokātes, ne kritiķes pozīcijā.Bet vispār par savām literārajām gaitām varu pateikties skolotājai Rantai Lazdiņai. Tieši viņa bija tā, kas man vēl Jelgavas 4. vidusskolā teica: «Ineta, raksti stāstus!» Kad biju uzrakstījusi grāmatu par Noru Bumbieri, uzaicināju skolotāju uz prezentāciju, kur bija izdevība šos vārdus atgādināt.– «Prozas lasījumos» būs «fikcija» vai dokumentālā proza?Noteikti «fikcija». Tieši ko lasīšu, nepateikšu, man grūti izšķirties. Ir trīs varianti, un lēmums tiks pieņemts tikai vakarā pirms uzstāšanās. Daudz atkarīgs no «fīlinga». Tas nebūs arī fragments no psiholoģiskā romāna, ko nākamgad turpinājumos publicēs kāds no Latvijas preses izdevumiem. Neteikšu – kurš, jo arī parakstīšos ar pseidonīmu. «Bitenieka aleju» gan «Prozas lasījumos» laikam nelasīšu. Visdrīzāk tas būs kāds stāsts. Stāsts ir formāts, kurā jūtos vislabāk.
