«Mani uztrauc tas, ka starp jaunsargiem parādās tādi, kurus grūti izaudzināt par sarkanbaltsarkanā karoga patriotiem. No savām ģimenēm viņi atnāk ar domu, ka agrāk padomju laikos bija labāk,» pirms pāris nedēļām sarunā Mazplatonē pēc svinīgās lentes griešanas Jelgavas novada Jaunsardzes centra durvju priekšā sacīja instruktors Ēriks Grinevics.
Daudzkārt esmu pārliecinājies, ka novadā augstu vērtētais jauniešu, sevišķi puiku, audzinātājs tukšu nerunā. Šķiet, jaunsargi viņam uztic savas domas pat vairāk nekā vienam otram skolotājam. Uztic arī tad, ja tās neietilpst valstiski pieņemto uzskatu rāmjos.
Tomēr nevar noliegt, ka tik tiešām viena daļa cilvēku uzskata – «agrāk dzīvoja labāk». Padomju laikos taču bija jaunāka sabiedrība, vairāk nodokļu maksātāju, lēti plašās Krievijas energoresursi. Dzīvojot aiz stingri apsargātās robežas («dzelzs priekškara»), padomju cilvēku pilnīgi neuztrauca bēgļu problēma. Arī mūsējie uz Īriju nebēga. Strādāt tik daudz nevajadzēja, pensija pienāca agrāk. Nu un kas, ka trūka, piemēram, vārda brīvības un domīgi cilvēki avīzes mēdza lasīt, sākot ar pēdējo lappusi. Dzīvīte taču turpinājās!
Lai arī tā paaudze, kas dzimusi jau pēc atmodas, saprastu, ka īstās dzīves vērtības nesakņojas padomju sistēmā, jānotiek kādam «klikšķim». Vieniem tās varētu būt sekmes ģimenes biznesā. Man pašam kā darba ņēmējam tāds jau kārtējais «klikšķis» negribot sanāca vasaras atvaļinājumā, ko pa daļai pavadīju slimnīcā. Redzot, ka mani ārstē gudri ārsti, kas izglītojušies pasaules līmenī, ka tādā pašā līmenī ir aparatūra un medikamenti, tu tomēr saproti, ka valsts, kurai, protams, līdz ideālam tālu, tevi nepamet arī tad, ja dzīvē gadās sarežģījumi. ◆
