Ne jau vienmēr tieši pavasarī – uzziedēšanas laikā – mums «spārniņi dīgst pie pleciem».
Ne jau vienmēr tieši pavasarī – uzziedēšanas laikā – mums “spārniņi dīgst pie pleciem”. Jebkurā gadalaikā, pat visdrūmākajā, jūtamies kā spārnos, ja esam atzīti, ja mums viss veicas, ja sajūtam citu labvēlību, atbalstu, atzinību. Bet pavasaris ir spārnotāks. Līdz ar dabas atmodu dzimst jaunas cerības. Gribas iztaisnot plecus. Ja ne cita iemesla dēļ, tad tāpēc, ka pasaule zied.
Šodien Daiga, Madlēna, Dace un Maruta sarunājas par pleciem. Par pleca sajūtu, drauga plecu, plecu, uz kura kādreiz kā taurenis nolaižas bučiņa.
“Esmu jauna ceļa sākumā. Uz maniem pleciem šodien gulstas baigi daudz. Bet ne smagums. Drīzāk – atbildība par to, ka turpmākais sākas tagad, un, cik es tagad spēju, tik arī nākotnē būs. Pleca sajūta ir. Bet es paļaujos uz to visaugstāko.”
“Manā profesijā pleci ir stāja – fiziska un morāla.”
“Man ir divējādi. Satiekos ar cilvēkiem, kuriem ir tik smaga dzīve, ka pleci sakumpuši. Fantastiski, ja, kopā strādājot, pēc pusgada pleci ir iztaisnojušies. Ja man nebūtu pleca sajūtas no kolēģiem, es jau sen būtu kapā.”
“Nevaru ne prasīt, ne cerēt no cilvēkiem to, pēc kā ilgojos. Saprotiet vai ne – īstā pleca sajūta nāk caur lūgšanu. Bet man ļoti patīk būt ar cilvēkiem, saņemt no viņiem atbalstu. Medus, ja tā notiek.”
Draudzība. “Tas ir liels retums. Ja ir viens cilvēks, kuru tu vari saukt par draugu, draudzeni, tas ir ļoti daudz. Tas ir cilvēks, kas būs garīgi klātesošs tad, kad tas nepieciešams.”
“Man ir klubiņu draugi, teātra biedri. Bet drauga tādā svētā nozīmē nav. Ir kandidāti. Katrā konkrētā periodā var izveidoties atšķirīga dvēseļu tuvība.”
“Man ir sajūta, ka nav draugu. Kad mācījos vidusskolā, likās – man ir draudzene. Kaudzēm vēstuļu. Visu to, kas jaunām meitenēm svarīgi.”
“Draudzības kvalitāte var būt tikai tad, ja ir vienojošs motīvs un nedalīts laiks.”
“Bet “tusiņa” draugi arī ir svarīgi. Jāpieslīpējas tikai. Laba klačas sišana. Saliek kopā katra savu redzējumu, un veidojas kaut kas jauns, interesants.”
“Man liekas, ka draudzene ir cilvēks, kuru varu neredzēt septiņus gadus, bet satiekoties viss notiek. Un viņai nav man jāapliecina draudzība, sūtot kartītes uz svētkiem.”
Dzīves partnera plecs.
“Stereotipi. Mani kaitina bezspēcība. Saprotu, ka gudra sieviete var izmainīt vīrieti, bet es nezinu, vai esmu gudra. Plecam jābūt stiprākam.”
“Kā to var izmērīt? Vai nu tev ir labi, vai nav. Nav jau runa par stiprāks – vājāks, gudrāks – muļķāks. Mans rādītājs tas nav. Situācijās, kad esmu sakaitināta, bet gudra, nedaru neko. Bet man patīk izteikties. Nav svarīgi, vai kādam tas ir pielecis. Saprotu, ka nedrīkst pierādīt savu taisnību par katru cenu, tad tas aiziet nenormālībās un man nākas atbildēt uz jautājumu, vai pašai patiktu, ja tā, kā uzvedos es, rīkotos tas otrs.”
“Es “uzšūmējos”. Esmu apjukusi, bet man kāds pasaka, ka tas otrs nemaz nav rīkojies briesmīgi. Man vajag, lai palīdz saprast. Tā arī ir pleca sajūta.”
“Muļķīgi, ja gribam saņemt kaut ko vienu, bet rosinām uz ko citu.”
“Pamazām sāku saprast – varbūt ir labi, ka var priecāties par to, kas ir, un nekārot to, kā nav. Un pieņemt mierīgi, ka viss nenotiek tieši tā, kā gribu.”
“Es arī vairs necenšos visu ietekmēt. Gribētos gan, bet nav jēgas. Bet joprojām pasaku trīs reizes vairāk nekā domāju. Smadzenes vēl nav ieslēgtas, kad jau ir pateikts.”
“Bet vilšanos mums viņi sagādā, vai ne?”
“Vai! Nu drausmīgi!”
“Atcerējos jaunu un gudru sievieti. Viņa stāstīja, ka ir grūtības ar bērnu. Viņa histēriski reaģē. Un viņa mācās no sava vīra, kas mierīgi saprot, bet otrā dienā bērns maina nostāju. Vai nav gudra? Nevis bļauj: “Ak tu muļķis. Tu nereaģē!” Viņa mācās vīra iejūtību. Ar savu džigitismu gan varētu no bērna dabūt laukā daudz ko.”
“Bet šoka terapija reizēm vajadzīga.”
“Es izlasīju grāmatu “Kāpēc sievietes nevar noparkot mašīnu, bet vīrieši nerunā” – pilnīgi amerikāniska grāmata. Gandrīz redzu divus večus ar smaidā atņirgtiem zobiem, kas māca citiem dzīvot. Bet man patika. Ieguvu atziņu, ka vīrieši nemaz nespēj saprast, ko sievietes īsti grib.
Tas ir gandrīz kā kaķim vaicāt, vai tu gribi piena kokteili, un gaidīt atbildi.”
“Kaķis dzird, ka tu runā, bet nesaprot, ko tu saki.”
“Bet tu ielej to kokteili, viņš lok un ir apmierināts.”
“Es nepiekrītu. Man liekas, ka es dzirdu un sadzirdu.”
“Tu sadzirdi, bet viņš?”
“Ha, ha… Vienreiz biju sadusmojusies, un man izspruka teikums: “Pats esi vainīgs, ja nedzirdi, ko es domāju!”
“Jā. Nedzird, ko mēs domājam!”
“Var pasmieties, bet mums tomēr ir jāmāca sevi sadzirdēt.”
“Varbūt jāpaliek rāmākām?”
“Nekā nebija. Jārunā vairāk! Jātrenē.”
“Bet nevis “braukt virsū” ar pārmetumiem, ka viņš nezina, ko es gribu.”
“Tajā grāmatā bija labs piemērs. Nodzīvojuši laulībā 50 gadu, pāris pēkšņi šķiras, jo, lūk, viens gribējis, lai otrs pienes čības, bet nekad to nav pateicis.”
“Bet ģimenes pārmanto vienus un tos pašus tikumus un netikumus. Ļoti daudzi mūsdienu vīrieši auguši ģimenēs, kur vecāki ir viens otru “lietojuši” jeb dzīvojuši kopā bērnu, mantas, ierastības dēļ. Lietojuši viens otru darbā, seksā. Viens apaugļojis, otrs dzemdējis, viens vairojis mantu, otrs mazgājis traukus, bet nav sarunājušies par svarīgiem jautājumiem, sastapušies uz attiecību takas pa īstam. Un izaug nākamā paaudze, kas arī grib sievieti, vīrieti lietot, neiedziļinoties attiecību dziļumā. Ja viens to nevar pieņemt, ir skandāli līdz laikam, kamēr izšķiras vai sāk saprasties.”
“Partnerība nav kaut kāda kopdzīves forma vien. Tā ir savstarpēja uzticēšanās, saruna, atklātība vienam pret otru. Nepiekrītu “mazajiem meliem”.”
“Tas, ko tu pasaki, ir tavs spēks, nevis tavs vājums.”
“Es daudzus gadus esmu vairījusies pateikt to, kas man sāp. Bet, kad uzdrīkstējos, iepazinos ar īstu cieņu. Ir baigā brīvības sajūta mierīgi pateikt – tu mani apvainoji, ievainoji, sāpināji.”
“Tas ir klikšķis, kad tu to sajūti kā spēku. Un tad tas tālāk arī aiziet.”
“Attiecību izaugsme notiek piepūloties, nevis atslābinoties.”
“Jā, ir tādas attiecības, kur mazliet melo, mazliet piespēlē, nekas nav īsts. Tu nezini, kas ir aiz šīs manieres, pieklājības žesta. Ērti un pieklājīgi dzīvot, bet ar melu klātesamību, kurus īsti pat nevar atšķirt no patiesības.”
“Pašai nedaudz smiekli nāk par to frāzi, ka attiecības aug piepūloties. Esmu slinka. Negribas piepūlēties.”
“Jā, bet tā piepūle vairāk attiecas uz savu instinktu savaldīšanu. Tā ir piepūle, kas ļauj piedot, saprast, savākt savas ambīcijas. Ne tā ārējā forma – es pienesīšu no rītiem kafiju. Kāda man vajadzība pēc kafijas gultā, ja tā ir ārēji noslīpēta maniere?”
“Man ir jāpiepūlas runāt mierīgi tad, kad es esmu ugunī.”
“Vai! To es nemaz nespēju. Es izārdos.”
“Nu redzi – izārdies, bet tad ir vajadzīga piepūle atrast atpakaļceļu, atzīt, ka esi pāri strīpai. Zinu, ja pieietu klāt, iedotu buču, viss būtu kārtībā. Bet es jau to nevaru, nepārkāpju tam slieksnim.”
“Bet varbūt vajag ārdīties? Tu esi tik ievainota, bet viņš var pat nesadzirdēt, ja tu to pateiksi mierīgi. Sieviete ir tā, kas atsaucas mīlestībai. Bet mums bieži ir otrādi. Attiecību deformācijas ir jau paaudžu paaudzēs.”
“Jūs esat pamanījušas, kā vīrieši ārdās? Sper pa mašīnas riepām, lamājas.”
“Varbūt tā pauž neapmierinātību arī par attiecībām ar mums?”
