Turpinām iepazīstināt ar 17. maijā «Ziņās» aizsākto tēmu – ģimeņu sistēmu teoriju. Šoreiz par neveselīgu, nelabvēlīgu un disfunkcionālu ģimeni.
Turpinām iepazīstināt ar 17. maijā «Ziņās» aizsākto tēmu – ģimeņu sistēmu teoriju. Šoreiz par neveselīgu, nelabvēlīgu un disfunkcionālu ģimeni.
Tā rodas, ja partneri ir emocionāli nenobrieduši, to identitāte neattīstīta, pašcieņa zema (moto: es tevi mīlu, jo man tevi vajag, jo bez tevis es neesmu nekas). Lai otru iepazītu, ir vajadzīga drosme un uzticēšanās, ticība, ka tas ir labākais ceļš uz veiksmīgu kopdzīvi. Ir jāspēj pieņemt to, ko otrs atklāj. Nereti ir bailes atzīties savā nedrošībā, trūkumos.
Jūtas tiek noliegtas. Reizēm tiek noliegti arī fakti, kad varmācīgo, piedzērušo, neuzticīgo vecāku rīcību nedrīkst pieminēt, lai saglabātu līdzsvaru, izvairītos no pārmaiņām, kas neizbēgami sekotu. Piemēram, vīrs sit sievu (vai bērnus) un apgalvo, ka viņš to mīl, ka viņa pati ir vainīga (vai arī bērni ir vainīgi un pelnījuši pērienu). Rodas nerealitātes izjūta, un vairs nevar atšķirt, kas ir īsts, kas ne. Bērni cieš no bažām par vecākiem, un partneri – viens par otru. Bērni uzaug, neuzticoties sev, jūtot kaunu, bailes, dusmas, vainu, bet par to nedrīkst runāt.
Neveselīgas attiecības
Valda diktatūra, nevis demokrātija;
netiek risinātas problēmu situācijas, ģimene izliekas, ka viss ir labi; likumi un robežas ir neskaidras, ievērotas nekonsekventi, tie bieži ir netaisnīgi, pazemojoši, nepiemēroti, neattiecas uz visiem vienādi;
pastāv nerakstītie likumi (nerunāt, ka tētis naktīs neguļ mājās, ka mamma astoņos iet gulēt piedzērusies, ka viņa ir patoloģiski resna, nepieminēt īsus cilvēkus, jo tēva augums ir 160 cm, ka brālim ir Dauna slimība) – tos nekad vārdos nesaka, bet visi stingri ievēro, tie ļoti slikti ietekmē ģimenes funkcionēšanas spējas;
valda sasprindzinājums, izvairīšanās no kopīgām nodarbībām, nav prieka;
lomas ir sastingušas, tāpat kā visa sistēma, bērni bieži ieņem šādas lomas:
ģimenes varonis – tas, kas ar saviem sasniegumiem glābj ģimenes godu, bieži maksājot par to ar savu garīgo līdzsvaru (šausmīga atbildība un bailes, ka netiks galā, kļūdīsies, bet loma to nepieļauj);
pazudušais bērns – neredzams un nedzirdams, galvenais, nepievērst sev uzmanību, nav kontakta ar pasauli, viņam ir visgrūtāk no visiem, un šie bērni visvairāk izdara pašnāvības;
ģimenes klauns – mazina spriedzi ar jokiem, novērš uzmanību no problēmas, apmierināts, ka var kontrolēt situāciju;
grēkāzis – savu būtību izsaka nepārtraukti saceļoties, sabiedrībai grūti panesams, bet pašam ir nedaudz vieglāk nekā citiem, funkcija – uzņemas atbildību par visu slikto ģimenē.
Atkarība no attiecībām
Lai izbēgtu no nepatīkamās gaisotnes, ko rada uzticības, atklātības un skaidrības trūkums, attīstās ļoti spēcīgs noliegums. Ja netiek noliegts notiekošais, tad tiek noliegta tā nozīme, sakot, ka tas viss ir normāli.
Šādās ģimenēs izpaužas atkarība no attiecībām: saglabāt tās par katru cenu. Tas saistīts ar indivīda zemo pašcieņu (es neesmu nekas, es neko nevaru), un tā turpina pazemināties. Arī vardarbīgi vīrieši ir atkarīgi, jo mēģina saglabāt attiecības ar varu, iznīcināt otra pašcieņu, lai tas neiedomātos nostāties uz savām kājām. Jo agrāk sieviete ir apprecējusies, jo nedrošāka viņa jutīsies.
Ir grūti būt individualitātei ārpus lomām (māte, tēvs, skolotājs un tā tālāk). Cilvēks ir pelnījis cieņu arī tad, ja nav augstā amatā, sieviete, arī ja ir mājsaimniece, arī ja viņai nav bērnu. Katrs pats veido un piepilda savu dzīvi.
Mānija saglabāt attiecības, neskatoties uz sāpēm, dažkārt ir neveselīgu ģimeņu iesākums. Šādas attiecības nepieļauj partneru augšanu, labklājību, bet ved uz sevis zaudēšanu. Pakāpeniski palielinās distance starp partneriem, kas izraisa arvien drastiskākus mēģinājumus paturēt otru, sāpes aug un pārņem dzīvi. Cilvēki, kas uzaug šādu attiecību gaisotnē, uzskata tās par normālām (kas nesit, tas nemīl).
Šķiršanās ne vienmēr ir izeja, jo neatrisinātās problēmas bieži tiek pārnestas uz jauno partneri. Šķirtie cilvēki ne vienmēr spēj emocionāli atraisīties no vecā dzīvesbiedra, un tas «seko» jaunajās attiecībās. Bērniem ir grūti pieņemt jaunus vecākus, un tam ir vajadzīgs laiks. Bērnu jūtas ir jārespektē.
Jāsāk ar sevi
Ģimene vairāk vai mazāk ir nozīmīga ikvienam, arī tam, kas dzīvo vienatnē. Ieskatoties dziļāk, reizēm atklājas lietas, ko nav patīkami redzēt. Ideāls šķiet nesasniedzams, tāpēc jau tas ir ideāls. Ar grūtībām, nesaskaņām, strīdiem un konfliktiem iznāk saskarties visiem, bez tā dzīve nav iespējama, un droši vien būtu daudz garlaicīgāka (esat ievērojuši, cik aromātisks un svaigs gaiss ir pēc pērkona negaisa?). Galvenais, kā cilvēks reaģē uz šīm lietām: vai mēģina problēmu risināt, vai arī izliekas, ka viss ir kārtībā, un arvien vairāk attālinās no partnera. Tā reizēm liekas vieglāk. Dažreiz ir grūti pārvarēt bezcerību, šķiet, nav iespējams neko mainīt. Tomēr tā nav, vienam ģimenes loceklim kļūstot citādam, neizbēgami pārmaiņas jutīs visi. Sāciet ar sevi! Mājas atmosfēra ietekmē katru vīrieti un sievieti, bet visvairāk bērnus. Gribētos novēlēt, lai tā ir sirsnīga, radoša, gaiša un prieka pilna vienmēr.
Rakstā izmantoti ASV psiholoģijas doktores psihoterapeites Līgas Rupertes lekciju materiāli.
