Ģimeņu sistēmu teorija nenodarbojas ar katra individuālajām problēmām un īpatnībām, bet skatās uz ģimeni kopumā, izvērtē savstarpējo attiecību iespaidu.
Ģimeņu sistēmu teorija nenodarbojas ar katra individuālajām problēmām un īpatnībām, bet skatās uz ģimeni kopumā, izvērtē savstarpējo attiecību iespaidu.
Ģimenes locekļi ietekmē cits citu, un, ja viens mainās, pārējie to neizbēgami jūt. Ja sistēma funkcionē slikti, to jūt visi tās locekļi. Reizēm kāda cilvēka uzvedība var likties dīvaina, pat nenormāla, bet, vērtējot to no ģimenes kā sistēmas viedokļa, šī izturēšanās var būt vienīgā normālā (piemēram, 10 gadu vecs zēns klaiņo un nepilda mājasdarbus, jo vecāki lieto alkoholu). Atsevišķa cilvēka uzvedību, emocionālo reakciju vislabāk var saprast, vērtējot viņa ģimeni, tās prasības, komunikācijas īpatnības, līdzsvaru. Iepazīstot šo sistēmu, tās vēsturi, rodas iespēja mainīties, saraut disfunkciju ķēdi, neatkārtot kļūdas.
Ļoti svarīgi ir saprast un novērtēt, kas tad īsti pieder ģimenes sistēmai. Māte, tēvs, bērni – tas ir loģiski. Reizēm arī vecvecāki, citi radinieki, ģimenes draugi, bet dažkārt arī sievas pirmais vīrs, vīra mīļākā, nozīmīgi var būt mirušie ģimenes locekļi. Sava loma ir pat sunim un kaķim. Jo plašāk uz ģimeni var paskatīties, jo pilnīgāka būs iegūtā aina.
Šoreiz par veselīgas, labi funkcionējošas ģimenes kritērijiem.
Stabils pamats
Ģimene dod dzīvei stabilitāti. Tās locekļi ir cilvēki, ar kuriem varam būt īsti, atklāties visā pilnībā, no kuriem gūstam un kuriem dodam drošības izjūtu un atbalstu, ar kuriem kopā spējam uzņemties risku būt tādiem, kādi esam, un kuriem brīvi varam izpaust savas jūtas. Ģimenes pamats ir vecāku (partneru) savstarpējās attiecības. Stabilitāti dod otra cilvēka pazīšana un sapratne, kāpēc es gribu būt kopā ar viņu un viņš ar mani. Ir labi, ja ģimenes locekļiem var uzticēties vairāk nekā citiem. Bērni nevar ilgstoši ietekmēt ģimenes stabilitāti un līdzsvaru, taču tas ir ļoti nozīmīgs. Lai arī cik negatīvs būtu klimats, ģimene cenšas līdzsvaru saglabāt. Arī bērni vēlas būt ģimenē, lai cik slikta tā būtu, jo pārmaiņas biedē visvairāk. Pat ja ģimene meklē palīdzību, tā baidās no pārmaiņām.
Ģimene ir pamatakmens sabiedrības struktūrā. Tās saitēs gūstams atbalsts, dalīti ieguvumi emocionālajā, seksuālajā, un saimnieciski finansiālajā jomā. Veselīgas ģimenes pamatā ir partneru draudzība, kopīgi mērķi un demokrātiskas attiecības. Tas ir kas vairāk nekā tikai iemīlēšanās karstums.
Partneri atbalstu, drošību un mīlestību gan gūst, gan arī spēj dot, un bērni vecākiem normālā ģimenē sniedz sevis turpināšanas izjūtu, prieku, viņi nav pašmērķis. Attiecības ģimenē katru tās locekli veldzē un bagātina, nevis nospiež un indē.
Veselīgas attiecības ģimenē
Tām ir raksturīgs:
ticība, ka abi varēs apmierināt savas vajadzības sadarbojoties;
vienādas tiesības un vienāda atbildība par sadarbību (tās ir atšķirīgas bērniem un vecākiem);
nav manipulāciju un kontroles gājienu;
ir pozitīva gaisotne, prieks, jautrība – vēlme kopīgi smieties, nevis smieties vienam par otru; nav noslēpumu, apdraudētības izjūtas;
katrs atbild par sevi, savas rīcības sekām, nav glābšanas bez prasīšanas un piekrišanas (piemēram, vīrs pēc nakts uzdzīves nav spējīgs pamosties uz darbu, sieva zvana un saka, ka viņš ir saslimis; viens saka otram – «mana laime ir atkarīga no tevis», tādējādi uzveļot atbildību otram; sievietes viedoklis – «visu savu dzīvi esmu ieguldījusi bērnos», un gaida, ka viņi to atmaksās);
problēmas tiek atzītas un risinātas, konfliktus nenoliedz, bet pārrunā;
katrs var izteikt savas domas un jūtas, uzskatus un vēlmes; neviens nav nesvarīgs, neviens nejūtas spiests noliegt savas atšķirības;
attiecības ir atklātas, tiešas un godīgas (uzdrīkstas teikt, ko domā);
vecāki ir disciplinēti (nepārkāpj robežas un neļauj to bērniem);
lomas ģimenē ir pašu izvēlētas, nevis uzspiestas, iespējamas maiņas; noteikumi un robežas ir skaidras un prasa atbildību no visiem, to neievērošana un citu vērtību pārkāpšana rada vainas izjūtu; bērniem un vecākiem ir skaidrs, ko no viņiem gaida, ģimenes locekļi paši piepilda citu gaidas (negatīvs piemērs: vīrs liek sievai par visu atskaitīties, bet pats neko nesaka);
kļūdas tiek piedotas, no tām mācās (nevis tiek vilktas līdzi un pastāvīgi atgādinātas);
atšķiršanās no ģimenes piemērotā laikā un vecumā tiek veicināta un atzīta;
ģimenes laime nav atkarīga no slimīgas kopības (vecāki atzīst, ka bērni nav neatkarīgi tikai vārdos, un spēj pārdzīvot, ka nav viņiem pirmajā vietā);
pārmaiņas nerada teroru, bet tiek atzītas un integrētas;
vecāki ir noteicēji un pieņem visus svarīgos lēmumus, bet bērnu līdzdalība un viedoklis tiek veicināts un novērtēts.
Vispārcilvēcisko vērtību nozīme
Veselīgā ģimenē tiek apzinātas un pārspriestas vispārcilvēciskas vērtības, nevis tikai ikdiena un sadzīves jautājumi. Tiek runāts un domāts par ētiskiem pamatiem, pasaules uzbūvi, par cilvēku būtību, dzīves jēgu utt. Ir atbildība par ģimenes lomu sabiedrisko normu noteikšanā un tautas labklājības un veselības veidošanā. Mūsu sabiedrībā diemžēl šis aspekts ir ļoti neizteikts, un laikam tikai nedaudzas ģimenes varētu atbilst šim kritērijam.
Nākamreiz – par neveselīgu, nelabvēlīgu un disfunkcionālu ģimeni.
Rakstā izmantoti ASV psiholoģijas doktores, psihoterapeites Līgas Rupertes lekciju materiāli.
