Šīsdienas gaviļniece Apolonija Idzāne visu mūžu pārsvarā saukta par Paulīni, bet vārdadienu svin 9. februārī.
Šīsdienas gaviļniece Apolonija Idzāne visu mūžu pārsvarā saukta par Paulīni, bet vārdadienu svin 9. februārī.
Idzānes kundze stāsta, ka mamma viņai izvēlējusies vārdu Paulīne, taču, kad krustmāte braukusi bērnu kristīt, viņa tam devusi pavisam citu un sev tīkamu vārdu – Apolonija.
– Tā jau arī bija: krustmāte atveda mani mājās un vecākiem paziņoja jauno vārdu. Mamma gan esot teikusi, ka viņai tas ne visai patīkot, bet es tolaik neko vēl lāgā nesapratu un man bija vienalga, kā mani sauc. Iznāca tā, ka kristāmais vārds ir Apolonija, bet visi sauc par Paulīni, – skaidro gaviļniece.
Apolonijai bērnība pagājusi ļoti trūcīgos apstākļos, un tajā laikā nekādas svinības netika rīkotas.
– Astoņu gadu vecumā es sāku iet ganos, bet piecpadsmit gados sāku kalpones gaitas. Labākus laikus piedzīvoju pēc kara, kad atnācu dzīvot uz pilsētu un izgāju pie vīra. Kā lielāko dāvanu atceros jaunas, skaistas kurpes. Man tās bija kas īpašs, jo agrāk vienmēr staigāju pastalās, turklāt jau lāpītās, – stāsta Apolonija.
Šis mēnesis Idzānes kundzei ir īpašs, jo 4. februārī tiek svinēta arī dzimšanas diena. Šogad tā bija liela un apaļa – astoņdesmit gadu. Kaut gan gadu nasta jau krietna, Apolonija ir darbīga un dzīvespriecīga.
– Jau deviņpadsmit gadu esmu mājas vecākā. Šo pienākumu uzņēmos sabiedriskā kārtā – es vienkārši patiku cilvēkiem, un viņi patika man. Vienmēr esmu vēlējusies darīt labu, un man ir grūti noskatīties, ka kādam klājas slikti. Tādos brīžos esmu gatava otram atdot visu, lai tikai viņš justos labāk. Sirds ir pacilāta, ja kāds kaimiņš saņem ilgi gaidīto vēstuli – priecājas viņš, un priecājos es, – tā Apolonija Idzāne.
Visām šīsdienas gaviļniecēm – Simonām un Apolonijām – Idzānes kundze novēl stipru veselību un spēju priecāties par dzīvi.
«Zemgales Ziņas» pievienojas šim apsveikumam un ar nelielu nokavēšanos sveic Apoloniju Ivzāni arī apaļajā jubilejā.
