Sporta pasākumu organizatore – tāds ir Aļonas Fomenko amats pilsētas Sporta servisa centrā. Bērnu un jaunatnes sporta skolā viņa ir vieglatlētikas trenere, un abās jomās gatavošanās vasaras sezonai vienmēr bijis sportiskām aktivitātēm pārsātinātākais laiks. Taču nu treniņu un sacensību organizēšanas iespējas noliegtas un arī tuvākās nākotnes plāni neskaidri. “Gatavojam videomateriālus ar ieteikumiem nodarbībām individuāli. Beidzot ir atlicis vairāk laika arī, lai pabeigtu apkopot jelgavnieku rekordus vieglatlētikā. Noderīga šajā ziņā bija mūžībā aizgājušo treneru Aleksandra Balsa un Austra Cīruļa atstātā informācija, bet pēc Latvijas Vieglatlētikas savienības statistiķa Andra Staģa iesaistīšanās var teikt, ka 99 procenti saraksta jau gatavi,” telefonsarunā var just, ka pat vīrusa “iebremzētais” pavasaris Aļonas noskaņojumam nav atņēmis balsī allaž saklausāmo pozitīvo noti, uz kuras rakstiski attālinātā veidā norisinās arī visa mūsu turpmākā saruna.
Jelgavnieku sasniegto rezultātu apkopojumā kāda aile, jādomā, būs arī viņai pašai – kā nekā Aļonas (skolas un studiju gados Sukonnovas) vārds ir atrodams gan Latvijas sacensību medaļnieku, gan valsts izlases dalībnieku vēsturiskajos sarakstos.
– Kur un kā sākās tava aizraušanās ar sportu, un kāpēc tieši vieglatlētika?
Sāku ar to nodarboties Dzirnieku pamatskolā pie fizkultūras skolotāja Aleksandra Petrova, kurš mācēja aizraut un iemīlēt sportu. Kad skolas krosa sacensībās izdevās izcīnīt godalgotas vietas, skolotājs mudināja pievērsties vieglatlētikai un iepazīstināja mani ar treneri Nikolaju Vasiļjevu, kurš tajā laikā trenēja savu meitu Darju, vienu no tobrīd labākajām Latvijā vidējās un garajās distancēs. Braucu uz kopīgiem treniņiem Jelgavā, 1995. gadā ar kluba “Villa Medem” atbalstu tika iegādāts jauns ekipējums un nodrošināta dalība dažāda mēroga sacensībās. Bet pēc laika, neatceros vairs kādu iemeslu dēļ, mūsu ceļi šķīrās un atgriezos pie skolotāja Petrova. Savā ciemā biju vienīgā vieglatlēte, un viņš manu izaugsmi veicināja arī papildu nodarbībās. Lai sagatavotos sacensību sezonai ziemas periodā, gājām slēpot, apmeklēju skolas basketbola un volejbola pulciņus, vasarā pa šosejas nomali skrējām krosus. Līdz 1997. gadā sastapu tolaik netālu Staļģenē strādājošo Lailu Nagli, kas kļuva par manu nākamo treneri un, nebaidīšos teikt, turpmākajā ar sportu saistītajā karjerā vissvarīgāko cilvēku. Pateicoties trenerei Lailai, apguvu arī lēkšanas un mešanas disciplīnas, kas ļāva pārstāvēt Latvijas izlasi daudzcīņas sacensībās jauniešu un junioru vecuma grupā, bet pamatā tomēr paliku pie skriešanas, kas man padevās vislabāk. Īpaši slīpējām tehniskās iemaņas 400 metru barjerotajā distancē, un veiksmīgo rezultātu apliecināja mana iekļaušana Baltijas izlasē startam Baltijas valstu, Polijas un Somijas jauniešu sacensībās 2001. gadā Kauņā. Kad pienāca laiks studijām Rīgā, Laila vienojās ar manu nākamo treneri Uldi Kurzemnieku, ka turpmāk savas sportiskās gaitas turpināšu pie viņa. Ikviens no maniem treneriem ir daudz ko iemācījis, un šo pieredzi tagad izmantoju savā darbā, bet kā draudzene un otra mamma man joprojām ir trenere Laila.
– Pēc Dzirniekiem pārnāci uz vidusskolu Jelgavā. Kā šī pārcelšanās ietekmēja treniņus?
Varēju nodarboties regulārāk, bet treniņu apstākļi nelīdzinājās pašreizējiem. Rudens un ziemas periodā tie notika pilsētas skolu sporta zālēs, pavasara un vasaras sezonā – “Daugavas” stadionā, kur skrejceliņa segums bija ne tas labākais. Atceros, ka sporta zālē no 10 barjerām varējām izvietot maksimāli divas, bet stadionā – piecas. Taču arī šajos apstākļos Laila centās izplānot maksimāli efektīvu treniņu procesu, lai būtu iespējams progress. Un šajā laikā arī acīmredzot dzima mana tagadējā pārliecība, ka trenera profesionālisms, pieredze un entuziasms lielā mērā ietekmē sportista rezultātu.
– Pēc vidusskolas jau zināji, ka arī studijas saistīsi ar sportu?
Jau no skolas laikiem nešaubīgi zināju, ka mācīšos Sporta pedagoģijas akadēmijā.
– Vari nosaukt savu lielāko sasniegumu sacensībās?
Tas bija studiju laikā, kad trenējos pie viena no labākajiem Latvijas vieglatlētikas treneriem Ulda Kurzemnieka un man bija ļoti liela apņemšanās. Negāja viegli, un tikai pēc trīs gadu cītīga darba sāku strauji progresēt. Latvijas Vieglatlētikas savienības un Jelgavas novada Sporta centra atbalsts ļāva piedalīties trenera Kurzemnieka vadītajās ārzemju nometnēs. Tas bija viens no foršākajiem dzīves posmiem!
2006. gadā Valmierā norisinājās starptautisks mačs vieglatlētikā U23 vecuma grupai, kurā piedalījās Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas valstu izlases. Šajās sacensībās es izskrēju divus personīgos meistarkandidāta normatīvam atbilstošus rekordus – 400 metros un 400 metru barjerotajā distancē, izcīnot attiecīgi sudraba un bronzas medaļas. Ātrāk pēc tam tā arī neesmu skrējusi. Jāatzīst, ka barjerās man vajadzēja būt vēl ātrākai, jo optimāla rezultātu starpība starp gludo un barjeroto distanci ir divas trīs sekundes, bet man sanāca četras. Līdz sporta meistara normatīvam pietrūka vien piecas sekundes simtdaļas. Tas bija mērķis, kuru neizdevās sasniegt.
– Individuālas disciplīnas un skolas, pilsētas vai valsts komanda – vai kopības garam arī ir nozīme labu rezultātu sasniegšanā?
Pārstāvēt skolas, pilsētas, novada un jo vairāk valsts izlasi – tā ir ļoti liela atbildība, jo kopīgais rezultāts ir atkarīgs no katra dalībnieka. Komandas gars neļauj atslābt ne mirkli, un tā ir vislabākā motivācija pārspēt pašam sevi. Stafetes skrējienos esmu sasniegusi savus labākos rezultātus, un domāju, ka nekļūdīšos ja teikšu, ka neviena balva nespēj pārspēt to prieku, ko dod gandarījums par lieliski paveikto komandas darbu. Esmu arī Latvijas Vieglatlētikas savienības Jaunatnes komisijas vadītāja, un šāgada martā Klaipēdā man bija uzticēts turēt spēcīgu Latvijas komandas garu Baltijas U18 čempionātā vieglatlētikā telpās. Lielā mērā tas arī izdevās, un tikai neliela neveiksme stafetē neļāva ieņemt pirmo vietu, līdz kurai mums pietrūka divu punktu.
– 2007. gadā tevi sveica kā jauno sporta skolotāju tagadējā Tehnoloģiju vidusskolā. Pastāsti, kas notika pēc tam, – kā nonāci Sporta servisa centrā un kā sporta skolā par treneri?
Darba gaitu sākumu atceros ļoti labi, tāpat kā to, ka strādāt par sporta skolotāju man patika. Bija izveidojies labs kontakts ar kolēģiem un skolēniem. Protams, bija arī reizes, kad bērni provocēja un pārbaudīja nervus. Skolā vadīju arī vieglatlētikas pulciņu, pilsētas un valsts mēroga sacensībās guvām godalgotas vietas. Bet 2011. gadā Jelgavas BJSS metodiķe Ludmila Neimane man piedāvāja strādāt par treneri, un gadu vēlāk no pilsētas Sporta servisa centra direktora Jura Kaminska saņēmu piedāvājumu strādāt centrā par sporta pasākumu organizatori. Nācās izvēlēties, turpināt darbu skolā vai pieņemt jauno piedāvājumu, un jāatzīst, ka, ilgi nedomājot, jaunajam izaicinājumam piekritu. Tagad varu teikt, ka, strādājot sporta centrā, daudz iemācījos no saviem kolēģiem un vadītāja, kuri ļoti motivēja apgūt vēl vairāk jaunu lietu tieši organizatoriskajā ziņā.
– “Sporta cilvēks” ir arī tavs dzīvesbiedrs, vai meita arī aug par sportisti?
Tā ir, ka mūsu ģimenē ikdiena griežas par un ap sportu. Domāju, ka tas ir arī labi, jo kopīgas intereses un aizraušanās ir tās, kas ģimeni vieno. Meita šogad sāka trenēties vieglatlētikā pie manis un šajā mācību gadā pārgāja no Tehnoloģiju vidusskolas uz 4. vidusskolas 4.c., kas piedalās projektā “Sporto visa klase”. Jāatzīst, ka, darbojoties arī hiphopa deju studijā “Night and Day”, slodze patlaban Anastasijai sanāk liela. Vīrs Sergejs arī ir cieši saistīts ar sportu, ikdienā pildot gan Latvijas armijas virsnieka pienākumus, gan vadot karatē nodarbības Ozolnieku Sporta skolā. Tas ir viņš, kura atbalstam un sapratnei pateicoties varu apvienot savu pasākumu organizatores un treneres darbu, īpaši tad, kad sākas sacensību sezona un brīvdienas paiet sporta arēnās.
– Jau sešus gadus esi starp Jelgavas nakts pusmaratona organizatoriem. Ar ko šis pasākums atšķiras no citiem sacensību formātiem?
Galvenokārt ar sadarbību starp pašvaldības un valsts struktūrām. Lielākajai daļai citu sacensību nepieciešama tikai attiecīgi nodrošināta zāle vai stadions, bet nakts pusmaratona skrējieni iziet pilsētā. Apgaismojuma un sakaru pieslēgumi, transporta kustības ierobežojumi un attiecīgs kārtības nodrošinājums – tas viss prasa attiecīgus apstiprinājumus daudzās instancēs.
– Kopš pirmsākumiem vadi pusmaratona entuziastu koptreniņus, vai sākumā nebiji arī starp skrējējiem?
Piecus kilometrus laikam skrēju, bet tagad vairs nejūtos tādā formā.
– Ko dari tās labā?
Divas trīs reizes nedēļā cenšos sportot svaigā gaisā.
– Vieglatlētikas savienības 2019. gada balvu dalīšanas ceremonijā tiki nosaukta kā “Gada tiesnese”. Lielākais izaicinājums droši vien pērn bija Latvijas Jaunatnes olimpiāde Jelgavā?
Jaunatnes vasaras olimpiāde ir nozīmīgs notikums Latvijas sportā, un mūsu pilsētai, manuprāt, izdevās sacensības noorganizēt ļoti augstā līmenī. Man personīgi olimpiāde paliks atmiņā ar krāšņo un grandiozo atklāšanas ceremoniju, pozitīvo atmosfēru, sacensību garu un vērtīgu pieredzi. Organizatoriski galvenokārt risināju jautājumus saistībā ar materiāli tehnisko nodrošinājumu sporta veidu sacensību vietās un vieglatlētikā biju galvenā tiesnese.
– Vai ar tādu atbildību varēji piesekot arī pašas audzēkņu startam?
Tas ir šā darba mīnuss, ka sacensībās, kas notiek Jelgavā, savējie it kā mazliet paliek “novārtā” un kāds varbūt pat drusku apvainojas. Bet savā ziņā tāda situācija nāk arī par labu, jo treneris ne vienmēr būs sacensībās klāt. Reālākais medaļas kandidāts no manējiem bija Artūrs Isajevs, kas diemžēl dienu pirms starta guva traumu un 100 metros palika ceturtajā vietā.
– Ko tavi sportisti dara pašlaik? Esi viņiem devusi kādus uzdevumus?
Regulāri uzturu kontaktus, vairāk gan ar vecākās grupas bērniem, kuri var patstāvīgi trenēties, bet no 15. aprīļa Jelgavas BJSS oficiāli strādā attālināti, un elektroniski sūtīsim audzēkņiem programmas.
– Un kā ar attālinātajām mācībām meitai?
Jau gaida, kad varēs iet uz skolu.
