Otrdien Dobeles Bērnu un jauniešu centrā svinīgi tika atzīmētas dambretes trenera Pētera Freidenfelda un mākslinieces Līvijas Zariņas jubilejas.
Otrdien Dobeles Bērnu un jauniešu centrā svinīgi tika atzīmētas dambretes trenera Pētera Freidenfelda un mākslinieces Līvijas Zariņas jubilejas.
Pēteris Freidenfelds, kas izaudzinājis vairākus starptautiskās klases dambretistus, šogad svin 65. dzimšanas dienu, bet diplomētajai ģeogrāfei Līvijai Zariņai, kas mūža lielāko daļu aizvadījusi skolā par pasniedzēju, jau aprit 75 gadi. Tomēr svinību reizē jubilāriem vajadzēja atcerēties savas bērnības un jaunības iespaidīgākos mirkļus.
Dzīves pirmā spilgtā atmiņa P.Freidenfeldam saistās ar Liepājas kara ostu, kuras teritorijā skatīta pirmā filma «Čikāgas bojāeja». Savukārt Līvijas kundzei atmiņā palicis pēriens, kas pelnīti saņemts par zemeņu zagšanu. Lai gan māmiņa liegusi ieiet zemeņu dārzā, kamēr vecāki gulējuši diendusu, meitēns mēģinājis pārrāpties pār sētu un panašķoties. Diemžēl kleitiņa aizķērusies un tā meitenīte tur karājusies, kamēr vecāki viņu atraduši. Kopš tā laika jubilāre vairs neesot mēģinājusi darīt tādas palaidnības.
Ja gadījies sastrīdēties ar mammu, mazā Līvija vienmēr gājusi pie tēva pēc atbalsta. Tā, vienreiz viņš strādājis tīrumā, un meitenīte devusies pie tēva, bet pa pēdām – kumeļš, kas nekaunīgi viņai iespēris. Vēlāk gan Līvija iemācījusies tikt ar to galā. Jubilāre atzīst, ka interesantu piedzīvojumu viņai netrūkst – iznācis iemigt arī suņa būdā.
Freidenfelda kungam liels pārdzīvojums bijis kara sākumā, kad, no Liepājas dodoties bēgļu gaitās, vilciens, kurā viņi atradušies, ticis bombardēts. Jubilārs paldies saka Dievam, ka ar viņiem nekas ļauns nav noticis.
No skolas laika Līvijas kundzei atmiņā palicis svinīgais pasākums, kad sagaidīts Kārlis Ulmanis un viņa, dziedot korī, pavisam nevietā skaļi un skaidri iesaukusies «sveiks!».
Freidenfelda kungs, lai arī bijis dikti palaidnīgs puika un sākumklasēs bieži «bastojis», dambreti spēlējis labprāt. Kavējot stundas, P.Freidenfelds laiku bieži pavadījis šautuvē, kuras saimnieks aizrāvies ar dambreti, un tur spēlēt nākušas tā laika slavenības. Sākumā viņi puišeli pieņēmuši nelabprāt, bet ar laiku P.Freidenfelds pierādījis, ka spēle padodas itin labi.
Bijis jābrauc uz sacensībām Krievijā, bet krievu valodā viņš zinājis tikai vienu frāzi: «Ja po russki ņe poņimaju.»* Pēc atgriešanās ar krievu valodu vairs problēmu nav bijis.
Līvijas kundzes māte savulaik piepelnījusies ar rokdarbiem un pamanījusi, ka meitenei ir laba krāsu izjūta, tā viņa tikusi pie pirmās krāsu kastes. Sekojušas mācības vienlaicīgi Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē ģeogrāfos. Diemžēl par studijām abās augstskolās vecāki nav spējuši samaksāt, tādēļ akadēmija bijusi jāatstāj. Tomēr Līvija Zariņa gleznošanu nekad nav pametusi un ar saviem darbiem turpina priecēt citu sirdis. Tagad viņa māca zīmēt mazajiem.
Lai arī abiem jubilāriem aiz muguras jau liels gadu skaits, viņi ir enerģijas un dzīvesprieka pilni. Novēlam to saglabāt arī turpmāk!
* «Es krieviski nesaprotu.»
