Vēlais pavasaris krietni iekavējis ne vien sējas darbus, bet arī ieviesis pārdrošas korekcijas migrējošo un, gribas sacīt, stacionāro putnu
uzvedībā.Viņdien savā nodabā rosos dārzkopības sabiedrības «Atpūta» zemes pleķītī, un atliekt muguru man liek pēkšņi saklausīts izmisīgi skaļš jandāliņš, kas izcēlies Siliņu apkaimes mežā. Kā zibeņojošs, draudīgs mākonis tas jau ir virs palienes pļavām un ar katru sekundi tuvojas Svētes pagasta Baložu sētai. Darāmo metu pie malas un steidzu lūkot skrajāku vietu, lai labāk saskatītu debesīs notiekošo. A-hā! Stārķa knābī kaut kas satverts, un vārna visiem spēkiem un līdzekļiem, bezdievīgi ķērkdama, mēģina to atņemt. Sagriež gaisā visvisādas virāžas un nepārtraukti pikē. Lūko pat uzsēsties svēteļa mugurā, uzmesties uz garā knābja, kas gluži vai kā pīķis tēmē uz savām mājām pie Baložiem. Kad pelēce jau ar nagiem ieķērusies lielputna skaustā, šim mērs nu pilns. Nometies ežmalā, stārķis sāk muzicēt tik labi iestudēto knābja klabatu… Nu, protams, guvums līdz ar pirmajiem akordiem no knābja izkrīt! Vārna to tik gaidījusi! Tā zibenīgi satver kāroto un bez mazākā troksnīša laižas prom. Stārķis, knābi aizcirtis, mēģina dzīties pakaļ, taču drīz vien pārdomā un dodas pēc cita medījuma.Ko īsti bija nočiepis stārķis, atliek vien minēt. Ne jau nu vardes pēc vārna būtu izgājusi uz cīniņu ar daudzkārt spēcīgāku un lielāku migrantu. ◆
