Ilgi gaidīts spilgts muzikāls notikums Jelgavā bija «Grammy» balvas 2001 un Latvijas Lielās mūzikas balvas 2004 laureātu Gidona Krēmera un Baltijas kamerorķestra «Kremerata Baltica» koncerts.
Ilgi gaidīts spilgts muzikāls notikums Jelgavā bija “Grammy” balvas 2001 un Latvijas Lielās mūzikas balvas 2004 laureātu Gidona Krēmera un Baltijas kamerorķestra “Kremerata Baltica” koncerts.
Programmas “smaguma centrs” jau pašā sākumā – Pētera Vaska kompozīcija “Musica dolorosa”, atbilstoša ciešanu laikam, kas tapusi 1983. gadā māsas Martas piemiņai. Vai patiesi tā bija gaisma čella skanējumā opusa sākumā? Kā vaidi, pulss hromatizēti veidojumi ievijās lielās līnijās zīmētā skaņu audumā. Kulminācijā čella kadence (Ēriks Kiršfelds) – vai mierinājums, izlīgums? Nē, jauna cīņa, svārstīšanās. Pārliecinošs, spēcīgs darba lasījums, kas varbūt ir ne tikai P.Vaska daiļradē (nosacīti agrīnā periodā), bet visu laiku labāko, oriģinālāko latviešu opusu topu virsotnē. Visnotaļ respektējot vācu romantisma laika skaņraža Kārļa Marijas Vēbera nopelnus, mazliet neparasts likās viņa klarnetes kvinteta pretstatījums 20. gadsimta mūzikai. Bet atrisinājums parādījās otrajā daļā – arī ciešanu stīga, drūms, tumšs kolorīts, un sasauksme Vēbers – Vasks. Vēbera klarnetes kvinteta (šoreiz stīgu orķestra versijā) pirmā un ceturtā daļa iezīmējās ar cildenu labvēlību, savukārt trešajā izskanēja brīnišķīgas jautājumu – atbilžu intonācijas klarnetes spēlē un smalka dvēseles lirika tās vidusdaļā. Vēbera mūziku parasti izvēlas un atskaņo tikai visaugstākās klases instrumentālisti, kam neapšaubāmi pieder “Kremerata Baltica” un klarnetists Mārcis Kūlis. Ne pašmērķīga virtuozitātes demonstrēšana, bet skaidra, brīnumaina, nepiespiesta klarnetes tembra iezīmēšana (neparasti līdzena!) visā diapazonā, veicot vāciski smagnējo Vēbera skaņdarba partitūru. Šķiet, M.Kūlis viegli tai “izslīd” cauri, bet tam visam pamatā ir Dieva dots talanta slīpējums paša mūziķa sūrā ikdienas darbā un studijās Lībekā pie pasaulslavenās profesores Sabīnes Meijeres.
Leģendārais, ar pasakainu toni, neiedomājami precīzu flažoletu izpildījumu, bet ne tikai atskaņotājs vien, arī filosofs un pedagogs, vienmēr gaidīts uz koncertskatuves – Gidons Krēmers. Improvizatoriskā brīvībā, bet ne brīdi nepārkāpjot stila robežas, raisījās Vivaldi “Pavasaris” no cikla “Gadalaiki” lielā spēju un mākslinieciskā spēka koncentrācijā. Taču Pavasaris (ak, cik atbilstošs šim ziemīgajam marta vakaram, ko daudzi klausītāji varēja pavadīt mājās, taču vēlējās tikties ar patiesi cildenām un ģeniālām mūzikas un atskaņotājmākslas vērtībām), skan arī Desjatņikova un Pjacollas darbos. Leonīda Desjatņikova “Krievu gadalaiki” – interesanta, spilgta kompozīcija, no kuras dzirdējām divas daļas. “Kristovskaja” veidota ar sulīgi spilgtiem krāsu triepieniem, disonanšu ķēdēm, ritma ekspresiju, nedaudz atgādinot Igora Stravinska “Svētpavasari”. Savukārt “Jegorjevskaja” – askētiski lūdzoša, plastiska.
Astora Pjacollas “Pavasaris” – muzikāla poēma tango, ietverot pūļa trauksmes un sirdi skarošas lirikas stīgu. Pārsteidzoši, ka dažkārt vieskolektīvi nespēj piemēroties Jelgavas kultūras nama zāles matētajai akustikai, taču “Kremeratai” šādu problēmu nebija. Apbrīnas vērta kolektīva spēles sinhronitāte, ansambļa kompaktums, skaņas kvalitāte, spēja pārslēgties dažādu stilu darbos, pat ja tie ir galēji pretēji un atrodas blakus. Koncerta izskaņā smeldzi raisošais Georga Pelēča – Oskara Stroka tango “Viss ir pagājis”.
Jelgavniekiem bija dota iespēja gluži laikmetiskā ātrumā pēc Lielās mūzikas balvas 2004 pasniegšanas “Kremeratai” un Triju Zvaigžņu ordeņa Gidonam Krēmeram iepriekšējā vakarā gūt ilgi paliekošus un zīmīgus iespaidus no nākamā vakarā izskanējušā koncerta Jelgavā.
