16. marta fenomens mūsu valsti savirpinājis tādos kaislību virpuļos, ka, šķiet, esam zaudējuši kādu realitātes daļu un nonākuši A.Volkova «Samaragda pilsētas burvja» tēlu valstībā.
16. marta fenomens mūsu valsti savirpinājis tādos kaislību virpuļos, ka, šķiet, esam zaudējuši kādu realitātes daļu un nonākuši A.Volkova «Samaragda pilsētas burvja» tēlu valstībā. Gluži kā mazā Ella, kas dzīvo vējiem plosītajā Kanzasā un kuru vētra ar visu kulbu aiznes brīnumu zemē, tā arī mēs, politisku vētru nesti, esam nonākuši absurda teātrī. Ja vērīgāk ieskatīsimies, ieraudzīsim gan savu Putnubiedēkli, gan Gļēvo Lauvu, gan arī Dzelzs Malkas Cirtēju.
Putnubiedēklim, kurš dzīvoja Gremoņu zemē, nebija ne kripatiņas smadzeņu. Tā bija viņa lielākā bēda un reizē arī dziļākais izmisums. Tomēr savā ziņā viņš bija «glābjams», jo atskārta savu gara nabadzību. Viņam bija vismaz mērķis – iegūt smadzenes.
Mūsu Putnubiedēklis savu «trūcību» neatskārš. Viņš pieņem vienu lēmumu, tad citu, kas ir pretrunā pirmajam; paiet kāds laika sprīdis, un Putnubiedēklis ir gatavs atcelt vēl nesen pieņemtu lēmumu, kas reiz nācis ar lielām sāpēm un lielu alošanos. Un tā dienu no dienas, gadu no gada… Lēmums, lēmums, lēmums, un tik ražo bez dziļākas sajēgas.
Gremoņu zemes Putnubiedēklis samadzeņu meklējumos nonāca pie burvja – Lielā Gudvina–, kurš nelaimīgajam iedeva kniepadatas. Kad Putnubiedēklis domāja, tās izlīda no lupatu galvas, un jo saspringtāk viņš domāja, jo vairāk spicie gali līda uz āru, pierādot smadzeņu esamību. Lielais Gudvin, palīdzi arī mūsu Putnubiedēklim!
Lielajā šīs pasakas mežā mita Lauva – milzīgs, briesmīgs un spēcīgs. Tikai viena nelaime: viņš bija gaužām jo gaužām gļēvs. Un tādēļ to sauca par Gļēvo Lauvu. Mūsējais, rau, – tāds pats: rūc un kārpās, bet, tiklīdz jāpierāda savs mugurkauls, sava neatkarība, sava ar likumu pamatota taisnība, kas reizē aizstāvētu bez vainas vainīgos, tā ļipa – kājstarpē. Lauvas rēciena vietā tik vien kā tāds kaķa ņurdiens: es neiesaku, es neiesaku, būs jau labi, dzīvosim draudzīgi.
No kurienes tāds gļēvums? Ūdeni no zeltītas bļodas tā kā būtu pietiekami dzēris – kā līdzinieks Smaragda pilsētā. Vēl nesen lauvu lauva visus par muļķiem sauca… Nu simts dienu rūcis, spējis parādīt pagaidām vien tukšu bravūrību, gludenumu, bailīgumu.
Gremoņu zemē mita arī Dzelzs Malkas Cirtējs, kas atbilstoši savam vārdam nodarbojās ar malkas ciršanu. Viņš cirta, cirta, cirta… Kā klucis – tā vēziens, kā bluķis – tā vēziens, koka gabals, un atkal jauns cirtiens. Nekā netrūka Dzelzs Malkas Cirtējam, tikai sirds tam nebija.
Daudz mums tādu cirtēju. Atšķirībā no Gremoņu zemes vietējie cērt cilvēku likteņus. Cirtiens – un pa labi paliek «pagales» vienā krāsā, pa kreisi – citā. Un tik cērt. Bet skaidas lec… Zīda sirds ar skaidu pildījumu diezin vai mūsu «problēmas» atrisinās.
Gremoņu zemes «krusts» bija Gingema, ļaunā burve, kuru nospieda vētras nestā kulba ar Ellu. Kas nospiedīs mūsu gingemas?
