Krista Levica nāk no Glūdas pagasta Bramberģes. LLU Lauku inženieru fakultātē 3. kursā viņa studē ainavu arhitektūru un plānošanu. Krista teic: «Ainavu arhitektūra ietver mākslu un dabu, kas abas man tuvas.» Māsas iedvesmota, jauniete nolēma šo semestri pavadīt Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē.
Esmu ievērojusi, ka latviešu mentalitātē ir noklusēt labo un bieži pārspīlēt slikto, tāpēc arī nevēlos runāt par to, cik šeit ir nepastāvīgs laiks, par to, cik lieli patērētāji ir jaunā paaudze, to, ka ir radies satraukums par Krievijas iejaukšanos Zviedrijas–Lietuvas elektrolīnijas izveidē, vai par to, ka mani kaimiņi neizprot – plastikāta maisiņi nav organiskie atkritumi.
Vēlos pastāstīt par pavasari, par to, cik lielu lomu sabiedrībā ir ieguvis mazs parks Alnarpā. Tas atrodas netālu no Malmes, Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes teritorijā. Katru dienu dodos caur parku, lai nokļūtu universitātē, un izbaudu ik mirkli, vērojot dabas mošanos un tagad jau skaistos pavasara ziedus un svaigo smaržu.
Taču vēl apbrīnojamāki man liekas cilvēki, kas tur uzturas. No rītiem tie ir atlētiskie sportisti un steidzīgie studenti. Ap desmitiem parkā var novērot mazus, zaļās atstarojošās vestēs ģērbtus cilvēkbērnus. Ceturtdienu rītos pensionāri no malu malām nūjodami dodas šurp, lai satiktos pie pils, kopīgi vingrotu un, protams, apspriestu jaunākās aktualitātes. Pēcpusdienās parkā pārsvarā uzturas ģimenes, un apbrīnojami ir tas, ka bieži vien tie ir tikai tēvi ar bērniem. Pie sevis spriežu, ka tā mums Latvijā pietrūkst – vienlīdzīga bērnu audzināšanas pienākumu sadalījuma.
Parks ir kļuvis ne tikai par vietu, kur pastaigāties ar bērniem vai izvest pastaigā suņus. Tā ir vieta, kur satikties, sarīkot pikniku vai festivālu par godu magnoliju ziedēšanai vai vienkārši būt tuvāk dabai.
Esot šeit, visvairāk man pietrūkst dārza darbu, jo tie palīdz atslābināt prātu un dod arī fiziskas aktivitātes. Te tas nav iespējams, jo, kad brīvdienu rītos pieceļos un dodos dārzā dzert kafiju, visu zālienu jau ir nopļāvis apsaimniekotājs un krūmi arī sen ir nocirpti. Kad jautāju viņam, vai nevaru aizņemties kādu dārza rīku, lai nedaudz parosītos, viņš ilgi uz mani dīvaini skatījās, tad teica, ka tas nav mans pienākums. Kopš tās reizes vairs nejautāju – tikai slinki vēroju rosību kaimiņu pagalmā (viņi pašlaik atjauno terasi) un fiziskas aktivitātes nodrošinu sev ar skriešanu.
Mums no zviedriem būtu jāmācās nesteigties un neuztraukties par to, ka visu vajadzētu kontrolēt. ◆
Sagatavoja Santa Logina
