Izglītības sistēmai vajadzētu būt vairāk vērstai uz cilvēka personību, nevis teorētiskām zināšanām, pārliecināta psiholoģe un pedagoģe Inga Birkmane.
«Pēc dabas esmu sistēmas jaucēja. Es gan to daru klusi. Varbūt ir laiks transformēties uz kareivīgāku pozīciju, jo vairs neesmu saistīta ne ar Jelgavas Valsts ģimnāziju, ne Lielvircavas un Platones pamatskolu, kur strādāju, ne ar kādu citu izglītības iestādi. Vispār esmu dumpiniece jau no bērnības. Jau tad sapratu – lai mēs, cilvēki, justos labāk, jārīkojas citādi. Nevaram apkalpot cilvēka būtībai svešu sistēmu,» teic pedagoģe un psiholoģe Inga Birkmane. Pēc desmit gadu profesionālās darbības dažādās skolās viņa pievienojusies Viestura Dūles (kura vārds pirms neilga laika plaši izskanēja televīzijas raidījumos «Intelektuālā apokalipse») projektam «Jauniešu intelektuālās attīstības centri». Lai mainītu sistēmu. – Kā nokļuvi Viestura Dūles projektā?Kādu dienu, vairākus kilometrus soļojot uz savu lauku skolu, pa radio izdzirdēju, ka Viesturs Dūle meklē stāstus par notiekošo izglītības sistēmā. Viņam bija iekšējā izjūta, ka kaut kas nenotiek, kā vajag. Veselībā, izglītībā, cilvēka garīgajā attīstībā, ekonomikā, politikā, tāpēc jāsāk rīkoties un tieši izglītībā, jo diez vai šo paaudzi vairs varam izmainīt. Aizsūtīju viņam savu pieredzi, kā mēģināju ieviest skolā pārmaiņas, bet nesastapu cilvēkus, kas varētu to līdzvērtīgi uzņemt un izvērtēt. Sapratu, ka Dūles projekts varētu būt kāds gaismas stariņš šajā ziņā. Izvērtējot manu pieredzi un zināšanas, viņš uzaicināja pievienoties.– Kas īsti būtu jāmaina?Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka mēs esam salikuši kopā viena vecuma bērnus un vienā laikā mācām viņiem vienādu informāciju, jo tā ir vienkāršāk. Tāpat kā dzemdībās ērtāk sievieti uzlikt uz galda, lai visiem apkārt būtu vieglāk. Mācām masveidā, gribam dabūt rezultātu, par mērķi izvirzām produkta, zināšanu radīšanu, novērtējumu, atzīmes, augstu performanci, pielīdzināšanos standartam. Taču skolēna – cilvēka, skolotāja – cilvēka, direktora – cilvēka tajā visā nav. Izglītības sistēmā mēs absolūti nepievēršam uzmanību tam, kas būtu pats svarīgākais, – veidot cilvēkus, audzināt radošas personības, kas gribētu darboties savas ģimenes, valsts un pasaules labā. Uz to pusi mēģina iet vairākas alternatīvās skolas, piemēram, Valdorfa, Montesori, Jūrmalas alternatīvā skola, kuras gan pārējie neuztver nopietni. – Bet lozungi sistēmā taču ir tieši tādi – audzināt radošu personību!Jā! Ja palasām izglītības likumu un programmas, tur ir ļoti daudz skaistu vārdu, bet reālā situācija skolā ir pavisam cita. Mums ir teju simts procentu nemotivētu skolēnu, kuri dodas uz skolu tikai atzīmes dēļ, ko apliecināja arī Viestura Dūles saņemtie stāsti. Lielākoties tādēļ, ka pedagogi auguši vecajā sistēmā. Viņiem būtu jārada pilnīgi jauna iespēja pārorientēties uz cita veida domāšanu, jaunu pasaules izpratni par lietu dabu un lietu saistību. Patlaban redzam vien cēloņus un sekas, bet ne saistību. Ja skolēni neklausa skolotāju, parasti tiek vainoti vecāki, ka viņi neaudzina bērnus. Pedagogs tiek uzskatīts par upuri. Mēs nemitīgi kultivējam upuru filozofiju visās jomās. Nemācām arī piedzīvot lietas, kas būtu ļoti svarīgi izglītībā.– Patlaban dabaszinību priekšmetos tiek akcentēta lielāka skolēnu līdzdalība, pētīšana, eksperimentēšana. Tas ir pareizais virziens?Protams! Jābūt klātesošam procesā, nevis vērotājam. Taču svarīgi izpētīt ne tikai, piemēram, ūdeni, bet arī sevi kā cilvēku. Mācīties, kāds ir otrs cilvēks, kā veidot veselīgas attiecības, kā tās vadīt. Manuprāt, mēs apgūstam par daudz teorētisku zināšanu, lasot no grāmatām vai klausoties skolotāju, bet aizmirstam, ka mācāmies te un tagad no tā, kā, piemēram, reaģē klasesbiedrs un skolotājs. Viņš var pat nestāstīt, kā viņam iet. Tāpat to jūtam un pārmantojam modeli, kā skolotājs tiek galā ar savām problēmām. Netiešā veidā pārmantojam arī skolotāja un direktora attiecību modeli, kaut nesēžam viņu sapulcēs. Skolēns izaug, izveido savu biznesa vidi un dara tāpat. Tāpēc ir svarīgi, ka viņš apgūst ne tikai matemātiku, fiziku un ķīmiju, bet arī attiecību modeļus, attieksmi un izpratni, kā iekārtota pasaule.Tāpat direktoram «ar savu galvu» vajadzētu būt atbildīgam, ka pedagogi pilnībā realizē savu potenciālu. Taču ko viņi parasti dara? Vismaz mana pieredze ir tāda, ka skolu vadītāji ir vienkārši tehniskie direktori, kas apkalpo sistēmas prasības, bet neveido attiecības un nevada tās. Viņiem vieglāk sakliegt uz skolotāju, jo klasē uz galda ir putekļi, nevis noskaidrot iemeslu, kāpēc pedagogs slikti jūtas, ja pieļāvis šādu nevērību. Viss dzīvē ir par un ap attiecībām. Plikas zināšanas bez tām, kā arī sevis izpratnes nav nekas!– Manuprāt, šīs prasmes varētu salīdzināt ar smalko līdzsvara izjūtu, ko parasti sporta stundās netrenē. Tajās svarīgs vien spēks, ātrums un veiklība.Vēl sporta stundās mēs nemācām, bet varētu iemācīt, kā palīdzēt otram, ja viņam ir stress vai sāp mugura. Izmasēt, izkratīt. Kaut ko tādu skolā? Ak šausmas! – Varbūt tās ir bailes, ka, ieviešot pārmaiņas, skolā sāksies haoss? Tas ir tikai iedomāts haoss, jo jaunieši patiesībā grib strādāt un iesaistīties. Viņos, kā arī skolotājos ir ļoti liels potenciāls darīt brīnišķīgas lietas.
