«Tikai» gadsimta piektdaļa pagājusi, kopš «Baltijas trejmāsiņas» – trīs jūras krastā esošās valstis – izveidoja aptuveni 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, savienojot to galvaspilsētas. Iespaidīgās akcijas «Baltijas ceļš» dalībnieces lika par sevi runāt visā pasaulē un atgādināja par pusgadsimtu ilgo smakšanu zem padomijas zābaka. Gluži kā tērauda priekškars krita ierastais šīs tēmas tabu, par kura pārkāpšanu bija garantēta uzturēšanās ne pārāk tīkamajos «stūra mājas» apartamentos.Atzīmējot vērienīgā notikuma divdesmitgadi, Baltijas valstu brīvprātīgie no dažādiem sociālajiem slāņiem – sākot ar valsts galvu un beidzot ar mājsaimnieci – dosies vienotības skrējienā. Ikreiz līdzīgos pasākumos masu apziņā mēdz iezagties pretnostatījums «toreiz un tagad». Pirms divdesmit gadiem pāri visam bija trīs tautu vienotība brīvībai, vēlāk sekoja sabiedrības noslāņošanās, gigaķibeļu un augšupeju periodi, «trejmāsiņu» kašķi ap reņģu zveju, notekūdeņu novadīšanu un naftas termināli. Un kā nevēlama, taču vispārzināma piedeva – arī vispārēja neuzticēšanās varai.Skrējienam reģistrētie vairāk nekā desmit tūkstoši dalībnieku šķietami liecina, ka gana daudzos starp mums dzīvojošajos saglabājusies kaut neliela daļa patriotisma, lai kā sabiedrībā arī nerunātu par tā apmaiņu pret laimes meklējumiem citās valstīs.Vienlaikus tie ir pretstati, par kuriem vērts aizdomāties. «Baltijas ceļam» būs arī 25., 30. utt. gadadiena. Vai līdzīgos skrējienos pēc desmit un divdesmit gadiem Baltijas jūras krastos vēl būs palicis kāds gados jauns cilvēks, kas šajā dienā vēlēsies uzvilkt sporta tērpu un, pieveicis «savu» kilometru, kost smaržīgas rupjmaizes riecienā? Vai arī skrējienā dosies tikai sporta veterāni, kam jaunākā paaudze no pārtikušās Eiropas plašumiem sekos ar interneta starpniecību?
