Kopš 1960. gada olimpisko spēļu neatņemama pavadone ir paralimpiāde – pasaules mēroga sacensības, kurās kopš 1992. gada piedalās arī Latvijas sportisti.
Kopš 1960. gada olimpisko spēļu neatņemama pavadone ir paralimpiāde – pasaules mēroga sacensības, kurās kopš 1992. gada piedalās arī Latvijas sportisti. Rietumos šo spēļu dalībniekus sauc par handikapa cilvēkiem, cilvēkiem ar problēmām, ar speciālām vajadzībām, pie mums līdz šim – par invalīdiem. «Nespēcīgs,
vārgs» – tāds varētu būt šā latīniskās cilmes vārda tiešais tulkojums, un nevar noliegt, ka tikai no šā aspekta esam problēmcilvēkus visbiežāk uzlūkojuši. Jā, invaliditāte nozīmē ierobežojumus kā iespējās, tā izpausmēs, bet vai arī vārgumu? Jānis Janovskis, Atlantas paralimpisko spēļu dalībnieks 1996. gadā un Sidnejas spēļu komandas dalībnieks 2000. gadā, apliecina pretējo.
Jānis par sevi
Jā, katrs pats sava likteņa kalējs, taču starta noteikumi diemžēl ir atšķirīgi. Jānis savu apzinīgo dzīvi sācis ar konstatējumu, ka viņš pilnvērtīgi varēs lietot tikai kreiso roku. Jau agros skolas gados bija arī jāsamierinās, ka līdzās nebūs mammas un tēta kā citiem. Pietiekams iemesls attaisnojumiem,
bet – kāpēc gan ne centieniem?
«Es jau no pirmās klases sportoju. Ar vienu roku pa virvi varēju uzlīst. Fizkultūras skolotāja bija pārsteigta. Pārējie zēni arī. Vēlāk basketbolu spēlēju. Ceturtajā klasē skolas izlasē stafetē biju. Pirmo vietu toreiz mūsu 2. vidusskola izcīnīja. Sports man vienmēr paticis,» Jānis stāsta, šņorēdams sporta kurpes. Teikumi veidojas palē-
nām – aiz katra viņš paņem kurpes auklu zobos un pievelk. Tomēr nepareizi būtu secināt, ka šņorēšanas īpatnība nosaka valodas tempu – drīzāk jau viņš ir mazrunīgs.
«No 1993. gada sāku darboties jaundibinātajā Jelgavas invalīdu sporta klubā «Cerība». Tad radās priekšstats par invalīdu sportu, par to, kas notiek šajā jomā pasaulē. Līdz ar to tagad varu teikt, ka par savu Atlantas un Sidnejas ceļazīmi esmu pateicīgs Rutai Kļaviņai un klubam ar tā treneriem un aktīvistiem kopumā.»
Kurpes ir aizšņorētas, un Jānis pēc nelielas iesildīšanās ķeras pie šķēpa. Met vienu reizi, otru. Ar treneri pārspriež katru kustības niansi.
«Paralimpiādē sportisti startē dažādās klasēs atkarībā no invaliditātes smaguma un veida,» saruna turpinās treniņa pārtraukumā. «Piedāvātās disciplīnas nosaka potenciālie dalībnieki – spēļu rīkotāji prognozē to skaitu, iepriekš aptaujājot valstu federācijas. Atlantā startēju 100 un 400 metros, kur pirms tam biju izpildījis B normatīvus. Šogad manai klasei disciplīnu sarakstā ir augstlēkšana un šķēpa mešana. Augstlēkšanā ir izdevies izpildīt A normatīvu. Līdz ar to varētu teikt, ka kopš Atlantas esmu progresējis,» Jānis pasmaida. «Jā, Atlantā nenostartēju tā, kā būtu gribējis. Drusku raizējos par augšstilba muskuļa sastiepumu, ko dabūju īsi pirms braukšanas uz spēlēm. Mazliet taupījos, mazliet baidījos, nebiju par sevi īsti pārliecināts. Patiesībā jau arī pašas spēles bija zināms šoks. Lai arī pirms tam biju startējis starptautiskās sacensībās Eiropā, tomēr tur izrādījās pavisam cita atmosfēra un gluži neredzēti konkurenti. Tas bija pārsteigums – redzēt, ko spēj invalīdi pasaulē, kāds viņiem ir gribasspēks un arī kāds nodrošinājums. Varu atzīt, ka pēc Atlantas biju pat mazliet apmulsis. Kādu laiku netrenējos. Gribējās pārdomāt, izanalizēt, ko īsti varu, ko gribu. Tagad jūtos spēcīgāks. Noteikti fiziski stiprāks. Sidnejā, protams, cīnīšos par augstvērtīgākām vietām.»
Citi par Jāni
«Viņš ir daudz sasniedzis, un mēs par Jāni priecājamies,» saka sporta kluba «Cerība» vadītāja Ruta Kļaviņa.
Bet sportists jau ir tikai tas, kas savos sasniegumos neapstājas. Brīžam kluba vadītājai gribētos sagaidīt no puiša vēl vairāk uzņēmības, vēl vairāk paša pieliktu pūļu. Pirms septiņiem gadiem, kluba dibināšanas idejas pārņemta, viņa Jāni ieraudzījusi basketbola laukumā un aicinājusi piedalīties. Kopš tā laika puisis paguvis būt kopā ar «Cerību» trenažieru zālē, stadionā, basketbola laukumā, vasaras treniņnometnēs un dažādās gadskārtējās sporta spēlēs. Paguvis arī iestāties Sporta akadēmijā un pēc gada – diemžēl pagaidām no studijām atteikties.
«Viņš ir mērķtiecīgs,» tomēr vērtē Jāņa kluba biedrs Aivars Sidorovs. «Varbūt viņš ir vairāk individuālists, bet to jau nosaka arī pati vieglatlētika, kur katrs darbojas savā jomā. Jā, varbūt to nosaka arī invaliditāte, kas ir nopietna padarīšana. Cilvēks treniņos vispirms sacenšas pats ar sevi un tikai tad – ar citiem. Mēs visi esam individuālisti. Jānis ir spītīgs, apņēmīgs, bet arī draudzīgs. Mēs kopā tīri jautri spēlējam basketbolu un arī kārtis, kad treniņnometnē iznāk laiks. Novēlu viņam ticēt saviem spēkiem un Sidnejā parādīt, uz ko viņš ir spējīgs.»
«Mēs par Jāni esam lepni,» atzīst Maija Neilande, Jelgavas bērnu patversmes vadītāja. Tur nu jau vairāk nekā divus gadus Jānis strādā par audzinātāju un fizkultūras skolotāju. «Esam viņu sveikuši ar ziediem pēc atgriešanās no starptautiskām sacensībām. Iesim sumināt arī rīt «Jundā», kur būs olimpiešu godināšana. Pašlaik Jānis ir atvaļinājumā, un bērni skumst. Audzinātājs ar viņiem pavada ļoti daudz laika, arī ārpus oficiālā darba laika un programmas. Organizē sporta sacensības, ikdienā kopā ar viņiem spēlē volejbolu, basketbolu, skrien. Mūs nekādi netraucē Jāņa treniņi un sacensības, drīzāk jau otrādi – varbūt aizņemtība darbā nenāk par labu viņa sportiskajiem rezultātiem. Visi vēlamies, lai viņam veicas.»
