Savulaik pēc Savienības plāniem celto gigantu – televizoru rūpnīcu Jelgavas sadraudzības pilsētā Šauļos – var salīdzināt ar mūsu «rafu».
Savulaik pēc Savienības plāniem celto gigantu – televizoru rūpnīcu Jelgavas sadraudzības pilsētā Šauļos – var salīdzināt ar mūsu «rafu». Milzu ražošanas korpusi, strādnieku tūkstoši, plašs komplektācijas detaļu piegādātāju un produkcijas noņēmēju areāls un tam visam klāt vēl neliela slepenība, kas šeit strādājošajiem ļāva justies īpaši svarļgiem un pat privileģētiem.
Bet tad kādā brīdī viss stingrajā kārtībā sietais saistību tīkls sabruka. Vieniem pēkšņi vairs nevajadzēja Šauļos ražotos televizorus, citi mantu ņēma gan, taču negribēja maksāt. Ekonomiskajām jukām pa vidu vēl naudas reforma, banku krīze, un deviņdesmito gadu vidū «Šiauliū Tauras» nonāca bankrota priekšā.
Bankrota iniciatore – pati rūpnīca
Bijām ļoti daudz parādā nodokļos un citos maksājumos, tādēļ bankrotu ierosinājām paši, saka kādreizējais tehniskais direktors, bet tagad rūpnīcas administratora vietnieks Rimgauds Kazanavičs.
1995. gada sākumā rūpnīcas vadība griezusies tiesā, un tā paša gada 20. aprīlī uzņēmums atzīts par bankrotējušu. Sekoja likumā paredzētā procedūra, tika iecelts administrators, turpinās maksājumi kreditoriem, un tomēr rūpnīcas vadība atzīst, ka tieši ar bankrota brīdi uzņēmumā sākusies jauna dzīve.
Stāsta administratora konsultants, ilggadējs rūpnīcas direktors Povils Morkūns:
Pirms tam pārstrukturējāmies: uz ražotņu un cehu bāzes izveidojām 22 slēgtas akciju sabiedrības. Iedevām ēkas, iekārtas, materiālus atsevišķajām ražotnēm, kas turpināja savu darbību lielākoties līdzšinējā virzienā. Pats galvenais šīs ražotnes palika bez parādiem, jo tos paturēja «Šiauliū Tauro Centras».
Atdodams jaunizveidotajām akciju sabiedrībām ražošanas līdzekļus un materiālus, centrs tajās kļuva par akciju galvenās paketes turētāju. Pamazām norēķinādamies ar kreditoriem, tas turpina «segt struktūrvienību aizmuguri». Ar parādu rēķiniem gan neejot viegli, jo no pārdesmit ražotnēm ne visas strādā ar peļņu.
Telpas izīrē, bet ēkas pārdod
Pašā centrā nekādas ražošanas nav, tas esot paturējis tikai «to, ko nevienam nevarējām atdot». Te strādā ap 60 cilvēku galvenokārt apsardze, palīgdienesti. Centra uzdevumos ietilpst produkcijas noieta meklējumi, realizācija, izsoles. Lielākie ienākumi centram pašlaik esot no telpu nomas, arī atsevišķu ēku pārdošanas. Telpas šeit, lai arī patālu no pilsētas centra, īrē aptuveni 40 sabiedrību.
Galvenās rūpes pašlaik radot rūpnīcas sociālo maksājumu un nodokļu parādi. Šajā sakarā par abpusēji izdevīgu darījumu Povils Morkūns novērtēja sporta zāles «pārdošanu» pilsētai par parādiem.
Pašvaldība ir saprotoša. Pilsētai ir vajadzīga šī sporta zāle, rehabilitācijas centrs, procedūras invalīdiem. Pārdevām arī neuzceltu baseinu, poliklīniku.
Daudzi cilvēki palikuši bez darba
1993. gadā televizoru rūpnīcā bijuši četrarpus tūkstoši strādnieku, restrukturizācijas sākumā trīsarpus.
Tie, kuri aizgāja pirmie, nonāca labākā situācijā, saka Povils Morkūns un atzīst, ka strādnieku masveida atlaišanas laiks bijis psiholoģiski ļoti grūts.
Augsti kvalificētie speciālisti, kādu arī rūpnīcā nebija mazums, atraduši darbu citās ar radioelektroniku un kompjūtertehniku saistītās nozarēs, daļa pārkvalificējusies uz sadzīves tehnikas apkalpošanu, daudzi izveidojuši savas firmas. Tomēr ļoti daudziem bijušajiem rūpnīcas strādniekiem joprojām nav darba, daudziem tas ir pagaidu vai neoficiāls. Īpaši jau sievietēm, kas strādāja pie konveijera.
Cilvēki pierod pie visa, saka «Ziņu» sarunbiedrs, ar to domādams, ka sociālā spriedze pašlaik mazinājusies.
Taču kopumā piecos gados no rūpnīcas atlaisti trīs tūkstoši cilvēku un palicis tātad tikai pusotra. Vidējā alga ražotnēs esot mūsu naudā apmēram 90 latu, bet pēc nodokļu atvilkšanas paliek 50.
Televizoriem – Eiropas sertifikāts
No izveidotajām akciju sabiedrībām tikai viena nodarbojas tieši ar televizoru montāžu. Te strādā 350 cilvēku. Vēl 50 strādnieku citās ražotnēs ražo dažādas televizoriem nepieciešamas lietas, piemēram, plastmasas korpusus. Televizorus komplektē pamatā no «Philips», «Toshiba» un citu Rietumu firmu detaļām. Kineskops Panevēžā ražots. Galvenais pircējs Šauļu televizoriem pašlaik esot Eiropā. Tirgu izdevies atrast caur Dāniju, pircēja pievilināšanai acīmredzot kalpo arī jaunais televizora nosaukums «Provision». Vidēji mēnesī izlaiž piecus tūkstošus televizoru ziemā vairāk, bet vasarā ražošana pat apstājoties. Salīdzinājumā ar 30 tūkstošiem, ko izlaida deviņdesmito gadu sākumā, stāvoklis ir kritisks. To atzīst arī ražotnes un centra vadība, tādēļ pašlaik notiekot intensīvi meklējumi, kā vēl vairāk samazināt televizora cenu un paaugstināt kvalitāti. Pašlaik lielie televizori maksā 900 līdz 1000 litu, mazie 700 800 litu. Šauļos ražo tikai krāsu televizorus ar visām mūsdienīgajām «piedevām» vadības pulti, teletekstu, stereoskaņu. Ekrāna lielums pa diagonāli 37, 50 un 54 centimetri. Šogad paredzēts izlaist pirmo partiju «Provision» ar ekrāna lielumu 71 centimetrs pa diagonāli. Deviņdesmit procentu produkcijas tiek realizēts ārpus robežām, desmit paliek pašu mājās.
«Šiauliū Tauras» speciālisti atzīst, ka viņu produkcija kvalitātē līdzinās Eiropas standartiem, to apliecina arī saņemtais sertifikāts. Šonedēļ Jelgavā aptaujātie veikalu darbinieki tomēr šaubījās, vai cilvēki gribēšot iegādāties lietuviešu preci, ja par to pašu naudu var dabūt, piemēram, korejiešu mantu. Tieši šo šaubu dēļ ar televizoru ražotājiem mūsu sadraudzības pilsētā nekādi kontakti netiekot dibināti.
Arī lietuvieši atzīst, ka Latvijas tirgū esot grūti iespiesties. Pirms gada to iekarot traucējusi arī lielā muita. Tagad ir brīvās tirdzniecības līgums, taču mūsu tirgotāju atsaucību nejūtot.
Visu nosaka tirgus attiecības
Dažai no slēgtajām akciju sabiedrībām iet grūtāk, dažai vieglāk. Divas jau esot likvidētas, bet viena pārdota: automobiļu tehniskās apkopes centrs izpircis arī 51 procentu «lielajam» centram piederošo akciju. Spēcīga esot metālapstrādes ražotne, arī kokapstrāde. Plastmasas lietuve ražo televizoru korpusus un arī dažādus sadzīves priekšmetus, mēbeļu furnitūru. Ar pārvadājumiem nodarbojas un normāli dzīvojot transporta nozare.
Vairs nav spēkā starp atsevišķajām akciju sabiedrībām agrāk pastāvējušās pakalpojumu prioritātes, un katra patstāvīgi meklē, kur ko var dabūt un izdarīt lētāk. Tomēr visām ir kopīgas komunikācijas, enerģētikas nodrošinājums.
Ja arī akcijas ar laiku nonāks citā valdījumā, ražošanai būs vajadzīgs kāds koordinators. Varbūt veidosies holdinga kompānija vai kāds cits kooperācijas variants, spriež Rimgauds Kazanavičs un Povils Morkūns. Šobrīd, kamēr atsevišķās akciju sabiedrības vēl meklē savai pastāvēšanai labākos variantus, abi ir pārliecināti, ka centrs un līdz ar to arī viņu darbs ir vajadzīgs.
Pagājušajā gadā Lietuvā pieņemts jauns likums par bankrotu. «Šiauliū Tauras» priecājas, ka paspējuši «bankrotēt pēc vecā». Arī tad gan sekojušas ilgas sarunas ar valdību, arī dažādas inspekcijas – vai tikai viss ir izdarīts pareizi.
Juridiski viss bija pareizi. Tagad ir apstiprināts uzņēmuma reorganizācijas plāns desmit gadiem ar domu, ka šajā laikā no parādiem izdosies izķepuroties, saka Rimgauds Kazanavičs.
Bet, ja tomēr likvidēs «Šiauliū Tauras» kā centru, pārējās ražotnes paliks, Povils Morkūns, kas te direktora amatā sabijis vairāk nekā divdesmit gadu, pašreizējos apstākļos arī ar tādu variantu būtu mierā.
