Dažreiz, ja nedomā, var vairāk saprast. Kā garajā «seriālā» «Latvenergo» lietā. Pagājušonedēļ Saeima galīgajā lasījumā pieņēma vēlētāju parakstītos Enerģētikas likuma grozījumus, kas paredz «Latvenergo» saglabāt valsts īpašumā.
Dažreiz, ja nedomā, var vairāk saprast. Kā garajā «seriālā» «Latvenergo» lietā. Pagājušonedēļ Saeima galīgajā lasījumā pieņēma vēlētāju parakstītos Enerģētikas likuma grozījumus, kas paredz «Latvenergo» saglabāt valsts īpašumā. Tātad referendums par šo jautājumu rīkots netiks.
«Urrā!» – var saukt ikviens, kas parakstījās par referenduma sasaukšanu, tas ir, pret «Latvenergo» privatizāciju, jo pavisam negaidot, turklāt necerēti īsā laikā, mūsu «100 gudrās galvas», šķiet, atrisinājušas nepieveicamu rēbusu. Tomēr sist plaukstas un sajūsmā urravāt vēl nenozīmē uzvaru. Un vispār – kam šī uzvara bija (un ir) vajadzīga? Ko tā dod? Neko! Jo no dziesmas vārdus neizmetīsi, bet dziesmā teikts: «Kam jānotiek – notiksies.»
Civilizētā pasaulē, kur – lai arī ne ļoti precīzi, tomēr saskaņoti – darbojas tirgus likumi, nacionālo elektrības tirgu demonopolizāciju daudzviet vispār neapstrīd, un enerģētikas uzņēmumu daļēja vai pilnīga privatizācija parasti ir šādu reformu neaizstājama daļa. Vairums restrukturizācijas un privatizācijas gadījumos ārvalstīs konkurences ieviešana un zināms tarifu regulēšanas režīms mazinājis elektrības cenu svārstības. Tarifi mazinājušies, jo tie nav atkarīgi no elektrības ražošanā izmantoto degvielu (naftas, dabasgāzes, ogļu) pasaules cenu svārstībām. Smagnējs, bet ļoti autoritatīvs pētījums par enerģētikas rūpniecības regulēšanas atcelšanu Eiropas Savienībā liecina, ka pēc nozares privatizācijas un «sadalīšanas» elektrības cena kritusies par 15 procentiem.
Arī Latvijā pirms pagājušās ceturtdienas tautu žilbinošā deputātu balsojuma Saeimā viedi politiķi, sizdami sev pie krūtīm, apgalvoja, ka tauta – pelēkā masa – vienkārši nejēdz, ko pati grib, iestādamās pret «Latvenergo» privatizāciju. Ka gadījumā, ja «Latvenergo» privatizācija nenotiks, Latvijā faktiski tiktu aizliegta pārstrukturēšana, kas uzskatāma par elektrības tirgus konkurences priekšnosacījumu neatkarīgi no galvenā valsts elektrības ražotāja īpašuma veida. Tiktu uzstādīts nepārvarams šķērslis ienākšanai tirgū, kas nozīmētu, ka tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nedzīvo tuvu mazai hidroelektrostacijai vai neuzceļ paši savu (vismaz) vēja ģeneratoru, nebūs citas izvēles kā vien «Latvenergo». Savukārt katram ražotājam celt savu elektropārvades tīklu būtu stulbums, jo tas maksātu tik daudz, ka atturētu katru konkurētgribētāju. No otras puses, pārvada tīkla piederība vienam ražotājam vieš aizdomas, ka tas izmantos tīkla lietošanas tarifus, lai sargātu «savu» tirgu.
Nu, jā. Sacītais attiecas uz civilizēto pasauli. Diemžēl Latvijā, kur liktenim labpaticies paņirgāties, pēc pacilājošās Dziesmotās revolūcijas ieviešot vāji maskētu banditokrātiju, vārdam «privatizācija» iepotēta cita jēga. Pie mums tā nozīmē iznīcību, sagraušanu, drupas. Tēlaini es to redzu tāpat kā dažādu (vairāk vai mazāk) darbspējīgu mehānismu, aparātu, mašīnu sadragāšanu lūžņos un to nogādāšanu pārkausēšanā, pretī saņemot naudu (vai citus labumus) tieši tik daudz, lai piestūķētu viena darboņa vai grupas kabatas. Bet piestūķētu pamatīgi.
Esam iemācīti neuzticēties privatizētājiem. Lai atceramies VEF, Radiotehniku, RVR, RER, veselas nozares – mašīnbūve, vieglā rūpniecība… Nu nezinu ātrumā nosaukt nevienu jomu, kur privatizācija a`la Naglis būtu kaut ko labu devusi arī tautai. Mūsu tautas pārāk strauji augošā negatīvā pieredze māca, ka privatizētāji (lasi – politiķi, jo Privatizācijas aģentūra ir tikai instruments viņu rokās, izcils instruments; savukārt katram politiķim ir savs «saimnieks», kura rokās viņš pats ir tikai raustāma lelle) gatavi uz jebkādiem (bez šaubām, arī negodīgiem) soļiem, lai panāktu savu. Apelēšana pie vēlētāju interesēm faktiski ir stilizēta kaunuma piesegšana «pieklājības» vārdā.
Var no dažādām pusēm apcerēt katras partijas viedokļus, cīņas paņēmienus un panākumus, runājot konkrēti par «Latvenergo» privatizāciju. Var atbalstīt vai nosodīt, piemēram, «Latvijas ceļa» «atturību» (kas faktiski robežojas ar tautas gribas ignoranci), var celt debesīs «tēvzemiešu», «sociķu», «jauniešu» un citu partiju nostāju un balsojumu, bet kas no tā mainās? Tik un tā pļāvēja izkapts švīkst pavisam tuvu, pļāvējs, vārdā Privatizācija, naglotos zābakos vēzē, cik spēj. Jo nu jau gandrīz visa pļava, vārdā Latvijas tautsaimniecība, gar zemi. Atlikuši tikai daži trenēti asmens cirtieni, un – good bye! – pēdējie nacionālie īpašumi «nosēdīsies» dažu «prominenču» bankas kontos…
Visas lielās privatizācijas batālijas tuvojas noslēgumam. Būtībā tā jau no sākuma visu laiku bija spēle pēc ģeniāli izstrādāta scenārija, uz kuru autortiesības tomēr nepiesaka neviens. Reizēm mazliet kliboja režija, reizēm toties bija vērojama tiešām meistarīga aktierspēle visos iespējamos žanros – klaunādi (parasti pirms vēlēšanām) un farsu ieskaitot. Meistarīgi nudien!
Publikas (tautas) emocijas sakāpinātas līdz kulminācijai, drīz jākrīt privatizācijas priekškaram, bet vēl, šķiet, nav bijis neviena kārtīga līķa. Vismaz politiska. Līdzšinējie premjeri un primadonnas joprojām pie samērā labas (politiskās) veselības, lai gan citās pasaules valstīs sen jau būtu pagalam un «norakti»… Ja, protams, nerunājam par «saldā bites (lapsenes) dzēliena skartajiem», par «putna lidojumu no 9. stāva», par brunčotu killeru upuriem.
Bet, piedodiet, ne jau par to ir šis stāsts. Runa ir par kārtējo pupu kūli, ko mēģina uzkabināt mūsu lētticīgi atļukušajām ausīm: sak, tu, tauta, esi uzvarējusi – līksmo!
Patiesība kā īlens spraucās laukā jau dažas minūtes pēc ceturtdienas balsojuma. «Caurkritušo» pārstāvji atklātā tekstā pavēstīja: nekā, brālīši, nebija! Šodien jūs gavilējat, bet drīz vien tik un tā notiks pēc mūsu scenārija. Paši lūgsieties. Jo (teica Jānis Naglis) jau tuvākajā laikā sagaidāms «Latvenergo» tarifu paaugstinājums.
– Līdz ar minēto grozījumu pieņemšanu «Latvenergo» ir nostādīta pozīcijā, kad būs jāpaaugstina tarifi. Tauta pati to izvēlējās, – pauda J.Naglis.
Šis vīrs parasti runā ļoti lietišķi. Un, ja viņš teic, ka pēc «vispārējās eiforijas» (t.i., ceturtdienas balsojuma rezultātiem), kas valda sabiedrībā, «tūlīt nāks auksta duša», gandrīz droši var tam ticēt.
Citiem vārdiem sakot, meistarīgais teātris turpinās: «tautas interešu aizstāvji» – sociāldemokrāti, «tēvzemieši
