Garoznieki 1991. gada janvārī nolēma: «Ja būs bloķēti ceļi, uz lielo tautas sapulci iesim kājām».
1991. gada janvāra barikādes labā atmiņā ir Latvijas Tautas frontes Garozas nodaļas vadītājam Laimonim Zalcmanim. Sirmais vīrs vēl aizvien ir sabiedriski rosīgs, darbojas patriotiskajā biedrībā «Zemgales Lāčplēsis». Savu barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi viņš glabā kopā ar tēva Kārļa Zalcmaņa latviešu strēlnieku krūšu nozīmi.
Astoņdesmito gadu sākumā kolhoza «Druva» priekšsēdētāja L.Zalcmaņa veselība sašķobījās tik ļoti, ka viņš dabūja iegulties slimnīcā. Ārsts izmeklējot vaicāja: «Kad jūs esat bijis atvaļinājumā?» Kolhoza priekšsēdētājs atbildēja, ka, 18 gadu atrodoties šajā amatā, to neatceras. «Jums jāizšķiras: tādā pašā garā pastrādāt vēl divus trīs gadus un tad ar lielu godu doties uz kapiem vai tomēr samazināt darba slodzi, piekopt veselīgāku dzīvesveidu,» piedāvājis ārsts. Toreiz savai Jelgavas rajona priekšniecībai par lielu izbrīnu L.Zalcmanis pazemināja sevi karjerā par kolhoza zemes ierīkotāju melioratoru. Tādējādi darba slodze samazinājās, un viņš vēl aizvien savā 85 gadus vecumā ir sveiks un vesels. Tomēr, runājot par slodzi, jāpiebilst, ka sabiedriskajā dzīvē līdz pat mūsdienām viņš ir ļoti rosīgs. 1988. gadā L.Zalcmanis uzņēmās Garozā veidot Tautas frontes nodaļu. Viņa vadībā 1990. gadā izdevās atjaunot Vareļu pieminekli Latvijas Kara skolas kadetiem, kuri krita kaujā par Jelgavas atbrīvošanu no bermontiešiem. Jāpiebilst, ka pieminekļa vietā koki un zemes uzbērums ir «oriģinālie», tos garozniekiem izdevās saglabāt vēl kolhoza laikā.
Garozā dzīvokļus piedāvāja latviski
Glītajā Jelgavas dzīvoklī, kas iegādāts vecumdienās, pārdodot māju Garozā, skapja atvilktnē L.Zalcmanis glabā atmodas laika dokumentus. «Mani jau no Garozas Tautas frontes vadītāja amata neviens nav atbrīvojis,» pasmaidot vecais vīrs rāda saspraustas lapas. Uz vienas no tām ar rakstāmmašīnu uzdrukāts: «Mēs, apakšā parakstījušies, atzīstam Latvijas Tautas frontes programmu un statūtus. Apsolāmies tos pildīt un aktīvi atbalstīt.» Uz lapām glītā rokrakstā garoznieku paraksti: Ausma Bluka, Staņislavs Jakovelis, Jānis Truslis, Valdis Petrokaitis, Ziedonis Miltiņš… Starp uzvārdiem arī kolhoza «Druva» vadītājs Vilis Ļevčenoks (tagad pazīstams pašvaldības darbinieks un politiķis). L.Zalcmanis piebilst, ka atmodas laikā organizācija izauga līdz 111 dalībniekiem. Viņam saglabājies dokuments, ka 1989. gada 27. martā starp 82 Garozas tautfrontiešiem 70 bija latvieši, pa diviem krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, lietuviešiem un poļiem, kā arī viens ebrejs. «Bija jau mums arī saraksti par došanos uz 1991. gada janvāra barikādēm, taču saprotamu apsvērumu dēļ tie netika saglabāti,» saka L.Zalcmanis. Viņš atzīst, ka toreiz vēl nevarēja droši zināt, vai varenajai atmodas kustībai izdosies uzvarēt. No tā laika saglabājies vienīgi ieraksts par to, ka mehanizators Juris Bogdanovs ar savu lieljaudas traktoru T- 150 barikādēs atradās septiņas dienas.
Par Garozas tautfrontiešu nacionālo sastāvu, kurā dominē latvieši, L.Zalcmanis piebilst, ka viņam kā kolhoza priekšsēdētājam darba meklētājiem, kuri nerunājuši latviski, bijis viens paskaidrojums: «Darbu varam dot, bet diemžēl mums nav brīvu dzīvokļu.» Tādējādi cilvēki no lielā austrumu migrācijas viļņa Garozai aizbraukuši garām.
Pēdējā ģimenes sapulcē
Stāstot par savu dzīvi, L.Zalcmanis atzīst, ka kopš 1940. gada padomju okupācijas līdz pat tautas atmodai juties kā uz naža asmens. Latvijas valsts pirmajā zemes reformā sešu bērnu ģimenei par tēva latviešu strēlnieka Kārļa Zalcmaņa brīvības cīņām Sesavas pagastā bija piešķirti 16 hektāri zemes. Tur arī tapa viņu dzimtas mājas. Arī bērniem čakli strādājot, Zalcmaņos tika audzēta labība, cukurbietes, iekopts ābeļu dārzs.
1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, Zalcmaņi neskaitījās lielsaimnieki, kuru nopelnītais būtu jāpārdala. Taču vecāki bija aizsargi, no kuriem lielu daļu deportēja 1941. gada 14. jūnijā. Diezgan droši bijis zināms, ka ģimene tiktu izsūtīta «otrajā piegājienā», ko novērsa vācu nacistu okupācija. «Ne ebreju, ne čigānu, ko nacisti nogalināja citviet, mūsu pusē nebija. Kara laikā dzīvojām diezgan mierīgi,» stāsta L.Zalcmanis.
Tomēr 1944. gada jūlija sākumā sešpadsmit gadu vecais jauneklis saņēma iesaukšanas pavēsti gaisa izpalīgos. «Toreiz mums bija pēdējā ģimenes sapulce, kad Zalcmaņos bija iebraukuši brāļi Kārlis un Aleksandrs, kuri jau dienēja leģionā. Viņi runāja par to, ka vācieši karu ir zaudējuši, ka krievi mūs nežēlos un ir tikai maza cerība, ka par Baltijas valstīm varētu iestāties angļi un amerikāņi. Tā es no gaisa izpalīgiem izvairījos,» stāsta Laimonis. Fronte Sesavas pagastam pārgāja pāri bez kaujām. Ienākot jaunajiem okupantiem, Kurzemes katla piefrontes joslā sākās varai aizdomīgu cilvēku apcietināšana. Tēvs Kārlis tajā laikā bija devies uz Kurzemi un tālāk uz Vāciju. Zemgalē viņš atgriezās pēc kara beigām. Taču māte Elza kopā ar dēlu Laimoni un meitu Austru bija Zalcmaņos.
Trīs no tūkstoša bija izglītoti
1945. gada 25. janvārī māti kā bijušo aizsardzi apcietināja, un viņa gadu pavadīja soda nometnē Soļikamskā Krievijas ziemeļos. Zalcmaņus nacionalizēja, Laimonim ar māsu Austru atstāja vien bēniņistabu. «Mūs paglāba Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma direktore Skaidrīte Ārmane, kas izkārtoja, ka varējām palikt kopmītnē ar kopgaldu arī sestdienās un svētdienās. Mājās taču neviens vairs negaidīja. Tur nebija ne tēva, ne mātes, ne brāļu, ne māsas, ne arī lopu un zemes. Pat velosipēds bija atņemts,» atceras Laimonis, ar skumju smaidu piebilstot, ka ģimeni varbūt tieši mantas trūkuma dēļ neskāra 1949. gada 25. marta deportācijas.
1950. gadā Laimoni pēc Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas iesauca padomju armijā. «No tūkstoš pulkā iesauktajiem mēs tikai trīs bijām tādi, kam pabeigta skola, – igauņu skolotājs, gruzīns un es. Tā tiku nosūtīts uz virsnieku kursiem,» stāsta L.Zalcmanis. «Man bija jākļūst par virsnieku armijā, kas okupēja manu dzimteni. Sešpadsmit gadu vecākais Kārlis tolaik atradās soda nometnē Komsomoļskā pie Amūras. Ko varēju darīt? Ja būtu atteicies, droši vien nonāktu turpat kur Kārlis,» viņš spriež. Viņaprāt, krievu karavīri jau nebija patiesie Latvijas okupanti. Sirmais vīrs uzskata, ka par tādiem kļuva tie, kas, atbraukuši uz Latviju, neuzskatīja par vajadzīgu apgūt latviešu valodu un integrēties sabiedrībā.
Viņš piebilst, ka, dienējot padomju armijā, labi apguva tankus un lielgabalus. «Ja 1991. gada janvāra barikādēs būtu radusies vajadzība, es ar šitām mašīnītēm prastu rīkoties – gan braukt, gan šaut arī,» par jaunībā apgūto prasmi nešaubās barikāžu dalībnieks L.Zalcmanis.
Lepojas ar mazdēlu Zemessardzē
Atmodas laikā viņam pārgājušas bailes, ka varētu atklāties Latvijas valstij uzticīgo radu raksti un tas varētu kaitēt pašam vai sievai Ausmai un meitām Aijai un Vijai, kas kļuva par skolotājām. Kad 1991. gada 13. janvārī jau pēc Viļņas traģiskajiem notikumiem garoznieki braukuši uz lielo tautas manifestāciju Daugavmalā, tos vairs no ceļa neatturēja brīdinājums, ka ielas galvaspilsētā varētu būt bloķētas ar padomju armijas tankiem un bruņutehniku. Mēs nolēmām, ja ceļš būs bloķēts, kāpsim no autobusa ārā un iesim uz Daugavas krastmalu kājām. Nākamajā dienā, kad pēc Tautas frontes aicinājuma kolhoza «Druva» autobuss ieradās uz barikādēm, starp valsts aizstāvjiem bijuši ne tikai vīri, bet arī sievas.
Domājot par mūsdienu aktualitātēm, L.Zalcmanis uzsver, ka latviešiem vajag atrast darbu tēvzemē, citādi tukšumu var aizstāt citi ļaudis. Viņš lepojas ar saviem pieciem mazbērniem. Mazdēls Emīls, kuram bērnībā vectēvs, pats būdams rosīgs zemessargs, mācījis Garozā šaut, tagad arī ir zemessargs. ◆
