Pamazām tiek «noapaļota» vasaras sporta veidu sezona, un to var teikt arī par orientieristiem. Jelgavas klubs «Alnis» šonedēļ savā interneta mājas lapā paziņojis vasaras seriāla sacensību rezultātus pēdējās piecās kārtās, bet pavisam tādu bija 15.
Ik ceturtdienas vakaru kāda no Jelgavas apkaimē ierīkotajām distancēm pulcēja ne vien pašu kluba dalībniekus un Jelgavas novada Sporta centra orientēšanās nodaļas audzēkņus, bet arī entuziastus no citām Latvijas malām. «Tā ap simts skrējēju parasti sabrauca,» lēš «Aļņa» veterāne Māra Bolšteina. Daudziem līdzdalība vasaras sacensību seriālā kļuvusi par neatņemamu ikdienu, bet desmitgadīgais jelgavnieks Ričards Zīberts, Inta Poriķe, Velta Zjatkova, tukumnieks Ilmārs Kaulakalns un Jānis Sapats no Vecumniekiem pat nav izlaiduši nevienu no «Aļņa 2015» kārtām. Pāris iepriekšējos gadus starp šādiem aktivitātes rekordistiem bija ierakstījusies arī Jelgavas novada Domes grāmatvedības darbiniece Daina Livdāne, šovasar gan pāris sacensību kārtas izlaistas, taču labie rezultāti tomēr ļāvuši saglabāt pirmo vietu S45 grupā gan pēdējo piecu, gan visu 15 kārtu kopvērtējumā.
– Kāds iemesls gan varētu vienu mežā skriešanas entuziastu ceturtdienas vakarā aizvirzīt uz citu pusi? jautāju aizrautīgajai orientieristei Dainai.
Trešajā septembrī bijām Cēsu koncertzālē uz ļoti jauku koncertu – Igo un Mārtiņš Brauns. Biju jau izvirzījusi mērķi izskriet visas kārtas, bet, kā dziedāja Igo, «dzīvē viss ir savādāk». Arī pirmo kārtu pavasarī neizskrēju – bijām ar vīru Dailes teātrī uz izrādi «Saules bērni». Uzdāvināja mums šo iespēju kāzu jubilejā.
– Ģimene acīmredzot ir arī neizbēgamos sacensību vakarus atbalstoša?
Vīrs pilnībā ir manu aizraušanos pieņēmis un arī pats sācis aktīvi šajā jomā darboties. Vadāja mani uz mežu, līdz saprata, ka labāk nekā sēdēt mašīnā ir skriet arī pašam. Abas meitas gan ar šo slimību nav saslimušas.
– Skrienat prieka un veselības pēc, vai tomēr arī rezultāts ir svarīgs?
Saprotu, ka skriet ir veselīgi, bet pa stadionu gan negribētu. Karte un kontrolpunktu meklēšana procesam piedod azartu. Rezultāts nav tik būtisks, galvenais ir piedalīties, tomēr, mājās pārbraukuši, gan veram datoru, lai redzētu, kāda vieta sanākusi, salīdzinot ar citiem.
– Esat orientieristu sabiedrībā ievilinājusi vīru, bet kas iesaistīja jūs pašu?
Ar šo sportu nodarbojos jau kopš ceturtās klases. Pirmais treneris bija Raimonds Kaufmanis, pēc tam Ruta Borisova. Skolas laikā kādus gadus startēju pat Latvijas skolēnu izlasē. Tā ietekmē beidzu arī Sporta pedagoģijas akadēmiju, bet nu strādāju grāmatvedībā, un var teikt, ka orientēšanās sports ir kā kompensācija manam tagadējam darbam.
– «Aļņa» seriālam vēl trīs nakts kārtas, vai skriesiet arī tumsā? Un ko pa ziemu?
Nakts skriešana gan man nepavisam neinteresē. Ziemā reizi nedēļā formas uzturēšanai eju sporta klubā vingrot, nedēļas nogalēs aizbraucam uz kādām «Magnēta» sacensībām. Bet jaukākā, protams, ir vasaras sezona ar «Aļņa» seriālu, ar trīs dienu sacensībām «Kāpa» un tad vēl klubu stafešu sacensības reizi gadā. Komandā 10 dalībnieku nodod stafeti viens otram – tas ir milzīgs azarts.
– Ir «alnieši», kas savas prasmes labprāt pārbauda arī citu valstu mežos.
Mēs kopš 2003. gada reizi gadā dodamies ekskursijā uz ārzemēm, apvienojot to ar skriešanu mežā. Pagājušajā gadā tā bijām Horvātijā, iepriekš Francijā, Slovēnijā. Šogad pa ceļam uz Franciju gribējām skriet Beļģijā, bet izrādījās pavisam neinteresants mežs, gluži kā parks, un atcēlām šo plānu. ◆
