«Visiem bērniem ir tiesības uz izglītību, vienalga, vai nepieciešams ilglaicīgs vai īslaicīgs atbalsts!» uzsaukumā vēsta UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un Izglītības un zinātnes ministrija. Arī izglītības likumdošanā skaidri definēts – vecākiem, piemēram, ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi saviem bērniem, arī to, kas atrodas vistuvāk dzīvesvietai, ka pamatskolas pirmajā posmā netiek pieļauta audzēkņu atlase un skolās var pieņemt atbalsta personālu, kas strādā ar bērniem ar speciālām un īpašām vajadzībām, un mācību iestādē iespējams dibināt atbalsta centru, taču lielākoties šie vārdi paliek burtu līmenī, jo ceļš uz īstenošanos izrādījies sarežģīts. Tomēr Jelgavas rajona Šķibes pamatskolā kopš 2004./2005. mācību gada tas viss ir, kas mācību iestādei ļāvis iegūt iekļaujošās skolas statusu. Tur darbojas četras licencētas speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar mācīšanās grūtībām un speciālām vajadzībām, un atbalsta centrā ar audzēkņiem papildus strādā speciālais pedagogs, psihologs, logopēds, koriģējošās vingrošanas skolotājs, medicīnas māsa un citi speciālisti. Visi kopā un tuvu mājām. «Bērni to pieņēma ātrāk un vieglāk. Skolotājus biedēja nezināmais, bija neizpratne, bērnu ar speciālām vajadzībām iekļaušana skolā prasa arī papildu darbu, bet pedagogi apmeklēja kursus, un tā lieta pamazām aizgāja,» atzīst direktore Sandra Pluģe, kopā ar skolotāju Neldu Ķikuti atskatīdamās uz paveikto un to, kas vēl priekšā.Programmas ir jālicencē!«Kad 2002. gadā atnācu strādāt uz šo skolu un skatījos skolēnu personu lietas, ievēroju, ka vairākiem bērniem ir tādas diagnozes, kādēļ viņiem būtu jāmācās Lielplatones Speciālajā skolā, tomēr viņu vecāki tam nav piekrituši. Sapratu, ja viņi vēlas te mācīties, jālicencē izglītības programmas, – citādi nevar. Pati ilgus gadus biju speciālās skolas direktore Saldus rajonā, domāju, ka diezgan labi saprotu šīs lietas. Bija pieredze, mēģinājām,» stāsta direktore, atklādama – ja nebūtu bijis šo bērnu, droši vien nebūtu arī programmu, jo tā ir papildu slodze. Kaut vai sastādīt stundu sarakstu, kad klasē jāiet diviem pedagogiem – tā saucamajam pamatskolotājam, kurš strādā parastajā režīmā, un viņa palīgam, kas atbalsta bērnu, kam neveicas mācībās. Šķibes pamatskolā šo misiju pilda divi skolotāji, kuriem ir speciālā pedagoga izglītība, bet vairāki ieguvuši vērtīgus sertifikātus.Atbalsta centra tapšana radās pakārtoti idejai par iekļaujošo skolu. «Skatījāmies programmās, ka bērniem ar īpašām vajadzībām pienākas vairāki palīgpasākumi, piemēram, psihologs, logopēds, masāžas, tāpēc izveidojām centru, kas darbojas jau četrus gadus,» atskatās S.Pluģe.Vide «velk uz augšu»Šķibes pamatskolā darbojas speciālās pamatizglītības programmas skolēniem, kuriem mācības sagādā grūtības, un bērniem ar speciālām vajadzībām garīgajā attīstībā (A un B līmenis). Tie, kam traucējumi apgūt zinības nav tik ievērojami (un tādu Šķibē ir astoņi), piedalās visās mācību stundās kopā ar pārējo klasi un saņem palīgskolotāja atbalstu mācību priekšmetos, kur tas nepieciešams. «Šiem bērniem var būt dažādas grūtības – kāds lēni lasa vai nespēj uztvert tekstu, citam problēmas ar matemātiku vai kopējo uztveri, logopēdiskas grūtības. Kopš pērnā mācību gada šiem audzēkņiem valsts pārbaudes darbos atļauts izmantot dažādus palīglīdzekļus. Ja nepieciešams, var saņemt laika pagarinājumu vai izmantot tabulas (atgādnes), kas palīdz orientēties uzdevumos. Rezultāti mums šķita labi – četras piecas balles, un šiem bērniem bija vieglāk saņemt atestātus,» atzīst direktore.Savukārt audzēkņi, kuriem medicīniski piešķirts A un B līmenis, jeb bērni ar speciālām vajadzībām lielākoties mācās atsevišķi speciālo pedagogu vadībā, pārējiem skolēniem pievienojoties dažos mācību priekšmetos, piemēram, sportā un mūzikā. «Šie bērni nekārto eksāmenus, jo apgūst citu programmu, kas vērsta nevis uz rezultātiem, bet viņiem iespējamā līmeņa sasniegšanu,» stāsta S.Pluģe, ar gandarījumu atzīdama, ka vispārizglītojošās skolas vide viņus «velk uz augšu». Līdz ar citiem šie audzēkņi piedalās pasākumos, dejo un skaita dzejoļus.Vai pietiks finansējuma?«Iekļaujošā izglītība valstij, protams, ir dārgs prieks, bet ieguvums skolēniem – var mācīties tuvāk mājām, un nav jāmaina ierastā vide,» turpina direktore, pauzdama arī zināmas bažas par rītdienu, kam pie vainas ekonomiskā krīze valstī. Vai pietiks finansējuma un kāds tas izskatīsies, sākot darboties modelim «Nauda seko skolēnam», ir jautājumi, uz kuriem vēl nav rastas skaidras atbildes. Ar steigu būtu arī jādomā, kā bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās vispārizglītojošā skolā, paplašināt profesionālās izglītības iespējas, kas patlaban ļoti ierobežotas. Pavāra palīgs ir teju vienīgais arods, ko audzēkņiem pēc skolas piedāvā apgūt.Veicina iecietībuŠķibes pamatskolas skolotāja Nelda Ķikute savukārt izstrādājusi studiju darbu, kurā izzinājusi bērnus ar speciālām vajadzībām un viņu spēju apgūt datorzinības, un kļuvusi par pārliecinātu iekļaujošās izglītības piekritēju. «Veicot aptauju, nostiprinājās viedoklis, ka bērniem ar speciālām vajadzībām vēlams mācīties vispārizglītojošās klasēs. Pedagogi uzskata, ka mācību kvalitāte stundās nezūd, turklāt uzlabojas psiholoģiskā gaisotne – bērni savā starpā labprāt komunicē, palīdz cits citam ikdienā, un tas nozīmē, ka arī turpmākajā dzīvē jauniešiem nebūs problēmu komunikācijā ar «citādiem» vienaudžiem, jo tolerance ir viena no mūsdienu cilvēka uzvedības pamatvērtībām,» pārliecināta skolotāja, aicinot mainīt attieksmi un domāšanu.
