Mēs, copmaņi, bieži vien sūkstāmies par to, cik labā situācijā ir Kurzemes makšķernieki. Ja gribi, brauc uz zivīm bagātāko Latvijas upi Ventu, ja ne, lien kaut kur pa ezeriem un, kad pienāk noteiktais brīdis, laidies iekšā jūrā. Kas nekait, vai ne? Taču tad pienāk vasara un daļa kurzemnieku kravā mantas, lai pat uz nedēļu dotos Daugavas virzienā copēt samus. Šajā laikā ap Daugavas krastiem, sākot no Rīgas HES un uz augšu, var satikt ne tikai Latvijas pārstāvjus – samu tīkotājus –, bet arī igauņus un lietuviešus. Tie te mājo, uzcēluši krastmalā veselas apmetnes. Visi grib tikt pie lielā ūsaiņa vai vismaz pacīnīties ar to, jo lielāku zivju jau pie mums nav. Bieži vien par copi rakstošajiem cilvēkiem nākas daudz ko savos rakstos atkārtot, bet tāda ir dzīve, un neko īpaši jaunu te neizdomāsi. Tomēr par šīm lietām ir jāraksta, jo dažādu apsvērumu dēļ Latvijā makšķernieku kļūst aizvien vairāk. Nāk klāt jaunā paaudze, un tas ir tikai apsveicami, ka mūsdienās spēj atrauties no datora lauciņa un pievērsties veselīgākam dzīves stilam.
Samu ķeršanas veidi
Pastāv vairāki klasiskie samu ķeršanas veidi. Visizplatītākais jau no seniem laikiem ir gruntsmakšķerēšana. Tiek izmantoti smagie kāti ar testiem līdz 250 gramiem. Jo makšķerkāts ir garāks, jo ērtāk izpildīt tālus metienus, un metiena brīdī nav jāuztraucas, ka ēsma varētu no āķa nolidot nost. Gruntsmakšķerēm parasti izmanto 0,35–0,4 milimetru resnu auklu. Nav jāpārspīlē ar auklas resnumu, jo kvalitatīva monofilā pamataukla un vēl pareizi noregulēta bremze noturēs arī ļoti pieklājīga lieluma samu. Daudz vairāk te būs atkarīgs no pareiza āķa, tā lieluma un pavadiņas. Gruntsmakšķerei kā pavadiņu bez monofilās auklas var izmantot arī kevlāra auklu vai pīto auklu. Te gan būtu jārēķinās ar to, ka pītā aukla un kevlārs var būt izturīgāki par monofilo pamatauklu un gadījumā, ja sistēma aiz āķa kaut kur aizķersies, tad var rasties problēmas. Pirmā neizturēs tieši pamataukla, atstājot visu sistēmu upes dzelmē. Parasti, copējot ar gruntsmakšķeri, samam izmanto vienžubura vai divžuburu āķus. Arī ēsma ir standarta, un tie ir naktstārpi vai kādas baltās zivs fileja.
No laivas kvokojot
Nezinu, no kurienes tieši ir radies vārds «kvoks», bet makšķerēšana ar kvoku, iespējams, ir mūsdienās populārākā samu ķeršanas metode. Ja ar gruntsmakšķerēm samus copē pārsvarā pa nakts melnumu, tad kvoko tikai pa dienu. Ir mēģināts šo metodi izmantot arī naktī, bet nezin kāpēc tieši naktī, kad sami ir visaktīvākie, tie uz traucējošo skaņu neceļas. Tātad – kvoku pareizā leņķī velkot pa ūdeni, veidojas skaņa, kura dzirdama jau lielā attālumā. To pašu dzird arī sams un ceļas no gultnes augšup, lai redzētu, kas tur augšā trokšņo. Kvokošanas laikā laivai ieteicams pilnībā stāvēt uz vietas, jo arī iekarinātā ēsma neatrodas lejā pie grunts, bet gan aptuveni četrus piecus metrus zem laivas neatkarīgi no tā, cik liels dziļums ir zem laivas, ja vien tas nav vēl mazāks par pieminētajiem metriem. Ar kvokošanu samus ķer Daugavas dziļākajās vietās, kur dziļums sākas vismaz no septiņiem metriem. Makšķere tiek konstruēta no aptuveni 1,5–2 metrus gara, ļoti izturīga kāta, pītās auklas ar aptuvenu 0,3 milimetru diametru, svinu, pludiņu un āķu sistēmu. Āķu sistēmā visbiežāk izmanto divus trīsžuburu āķus, kas iesieti kevlāra pavadā aptuveni 15 centimetru attālumā viens no otra. Virs tiem atrodas slīdošs svins. Ar to arī varētu vienu iespējamo sistēmu noslēgt. Taču ir arī otra versija, kas iekļauj sevī arī pludu ar celtspēju aptuveni 150 gramu. Kāpēc ir vajadzīgs tik celtspējīgs pludiņš? Lieta tāda, ka, braucot ar laivu un kvokojot, uz samu netiek izmantots enkurs, kas pilnībā apstādinātu laivu. Līdz ar to vietās, kur ir kaut neliela straume, nepieciešams, lai, laivai slīdot uz priekšu, ēsma nepaliktu aizmugurē, bet gan atrastos tieši zem laivas. Līdz ar to optimālākais variants – 150 gramu pluds un 120 gramu slīdošs svins. Šāda kombinācija nodrošinās ēsmas atrašanos zem laivas, jo sams ceļas tieši uz kvoka skaņu, un viņam ceļā vajadzētu sastapt ēsmas kamolu. Ko liekam ēsmā kvokojot? Protams, tie ir jau ierastie naktstārpi, bet samam ļoti labi garšo arī lielie gliemeži. Uz trīsžuburu āķiem tiek sasprausts lielākais iespējamais skaits tārpu un gliemežu, jo sama mutes izmērs atļauj ļoti lielu kumosu, tāpēc, jo tas ir lielāks, jo labāk. Kokneses pusē, kur lielāks dziļums, samu kvokotāji kā ēsmu izmanto 0,5 kilogramus smagus pličus. Rezultāti ir ļoti labi. Kvokojot neatņemama sastāvdaļa ir eholote. Bez tās praktiski kā bez rokām, it sevišķi, ja kvokošanas sistēma ir veidota bez pluda. Tad būs diezgan nogurdinoši nemitīgi vērot spininga spici un būt nepārtrauktā gatavībā uz piecirtienu. Eholote savukārt dod iespēju novērot katru kustību zem ūdens un ēsmas atrašanās stāvokli. Tāpat eholote ļauj braucot atrast dažādus padziļinājumus vai sēkļus, kas ir ne mazāk svarīgs veiksmīgas samu copes faktors.
Velcējam
Velcēšanai uz samiem tiek izmantoti pārsvarā smagie šūpiņi vai attiecīgā dziļuma vobleri. Ne viens, ne otrs zem ūdens nedrīkst strauji kustēties, plašā amplitūdā mētājoties uz sāniem. Sams, kaut arī ir izteikts plēsoņa, tomēr ir diezgan tūļīgs un agresīvi kustošos mānekli, protams, mēģinās ķert, taču ar to saķeršanu tā arī būs, kā būs. Tajā pašā laikā bez spēles peldošs māneklis lielajam ūsainim arī nebūs interesants. Tātad jāpiemeklē kaut kas vidēji aktīvs.
Samu ķeršanai ļoti bieži tiek izmantotas lielas gumijas zivis, ar kurām pārsvarā strādā copmaņi ziemeļu jūrās, ķerot mencas, paltusus, saidas, vilkzivis un citas. Šo zivju smagums ir no 270 līdz 700 gramiem. Šis gan Latvijā vēl nav plaši lietots māneklis, un samu ķērāji dod priekšroku iepriekš minētajai klasikai, taču iesaku pamēģināt. Pats copes veids ir tāds, ka, laivai slīdot pa straumi uz priekšu, gumijas zivs tiek cilāta un dauzīta pa grunti. Vislabāk šādā copē der gumijas zivis ar vibroastēm. Velcējot un strādājot pa grunti ar mānekļiem, noteikti jāliek metāla pavadiņa – ko iekāro sami, to sev galdā ļoti labprāt liek arī lielās līdakas, kuru Daugavā ir pietiekamā daudzumā. Šos mānekļus nebūt nesmādēs arī zandarti, tāpēc jābūt gatavam uz visiem iespējamiem variantiem. ◆
