Vakar Rīgas centrā – vietā, ko var redzēt no akciju sabiedrības «Latvijas dzelzceļš» pārvaldes logiem, – notika divu vilcienu sadursme, kurā gāja bojā vairāki cilvēki.
Vakar Rīgas centrā – vietā, ko var redzēt no akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” pārvaldes logiem, – notika divu vilcienu sadursme, kurā gāja bojā vairāki cilvēki.
Ja mums interesē, kādi ārkārtēji gadījumi notiek uz autoceļiem, ņemam Ceļu satiksmes drošības direkcijas gada pārskatu un vismaz statistiski varam izlasīt, ka, lūk, neuzmanīgu autovadītāju bijis tik, piedzērušos tik, bet gājēji vainojami tik gadījumos. Par dzelzceļu diemžēl tādas informācijas nav. Protams, nav padomju laiki, kad kāds censtos noslēpt lielas katastrofas, kā tas, piemēram, bija 1976. gada februārī, kad Rīgā pie Juglas stacijas bojā gāja 46 cilvēki. Taču nojēga par to, kādu industriālo risku mūsu dzīvē ienes dzelzceļš, ir nepietiekama. Vēl var teikt, ka laikraksti, ieskaitot “Ziņas”, par dzelzceļu tikpat kā neraksta. Ar šo vareno transporta artēriju saistītie valsts uzņēmumi ir pacentušies sevi norobežot no žurnālistu uzmanības un arī no tautas. Piemēram, Jelgavas dzelzceļa mezglā, kur vairāki desmiti sliežu pārmiju un sliedes ved piecos virzienos, nav neviena darbinieka, kuram būtu atļauts saistīties ar presi. Patlaban diemžēl izskatās, ka dzelzceļa šefi gan ar savām nekaunīgi lielajām algām (valsts uzņēmuma vadītājs saņem vairāk nekā Valsts prezidents), gan ar savu ierobežoto saprašanu ir bīstami attālinājušies no mums, pasažieriem, kas, kasē pērkot biļeti, klusībā cer uz to labāko.
