Pirms gadiem trīsdesmit Sanktpēterburgā jautāju savam studentu kopmītnes istabiņas biedram Saleham no Sudānas: «Cik Āfrikā ir iedzīvotāju?» Viņš, baltos zobus smaidā zibinādams, atbildēja: «Neviens to nezina.» Šķiet, Salehs skeptiski vērtēja oficiālo statistiku, kas gan tolaik uzrādīja, gan tagad uzrāda zināmu iedzīvotāju skaitu pasaulē un atsevišķos kontinentos. Informācijas tehnoloģijas attīstās, un varbūt tiešām var ticēt ANO ekspertu aplēsēm, ka tieši vakar kaut kur līdz galam neizzināmajā pasaulē piedzimis septiņmiljardais iedzīvotājs. Kaut arī pasaulē miljards cieš badu, labklājība aug un vidējais cilvēku dzīves ilgums palielinās (no 48 gadiem 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā līdz 68 gadiem tagad). Protams, pasaules iedzīvotāju skaits aug arī tāpēc, ka nav notikušas kosmiskas dabas katastrofas vai kodolkari. Latvijā demogrāfiskā līkne pagaidām iet uz leju. Iedzīvotāju blīvums sarucis līdz trīsdesmit cilvēkiem uz kvadrātkilometru (piemēram,Vācijā tas esot 250 iedzīvotāju uz kvadrātkilometru, Indijā – 368, atsevišķos apgabalos Ķīnā vēl vairāk). Tomēr arī pie mums jūt pasaules elpu. Kur vien skaties, arvien mazāk paliek neapstrādātas lauksaimniecības zemes. Latviešu zemnieki kļuvuši par vieniem no lielākajiem labības eksportētājiem Eiropas Savienībā. Droši vien ar latviešu prātu un dabas resursiem varētu radīt daudz ko tādu, ko pirktu un tērētu lielās tautas. Akadēmiķis Jānis Stradiņš spriež, ka latviešiem vajadzētu nostabilizēties vismaz pusotra miljona robežās. Tad mēs spētu pārvaldīt savu zemi, saglabāt savu valodu, kultūru un izturēt to ārējo dienvidu un austrumu tautu pieauguma spiedienu, kas taču nevar būt bezgalīgs.
