Turpinoties diskusijai par akumulatoru pārstrādes ražotnes būvēšanu Kalnciemā, pagājušās nedēļas nogalē deviņpadsmit dažādu interesentu, starp kuriem bija četri Kalnciema iedzīvotāji, septiņi Jelgavas novada deputāti, kā arī vairāki administrācijas un atbildīgo institūciju pārstāvji, devās izzinošā braucienā uz Poliju, kur darbojas līdzīgas rūpnīcas. Braucienu pēc Kalnciema iedzīvotāju sapulcē izskanējušā ierosinājuma rīkoja un arī apmaksāja Rīgas uzņēmēji, kuri attīsta projektu par akumulatoru pārstrādes ražotnes izveidošanu.
Puse kaimiņu nav mājās
Salīdzinot spidometra rādījumu trešdienas rītā, kad tūrisma firmas autobuss no Jelgavas devās pēc pasažieriem uz Kalnciemu, un vakarā, kad tas apstājās pie viesnīcas Polijas dienvidrietumos Silēzijā, bija nobraukti 1019 kilometru. Kalnciemniece pensionētā sekretāre lietvede Olga Jeļinska, pamatojot savu lēmumu doties tālajā, pensionāram ne tik vieglajā ceļā, stāstīja, ka pirms diviem gadiem kopā ar vīru pārcēlusies uz Kalnciemu, lai būtu tuvāk pie dabas, «varētu staigāt basām kājām». Ziņa par to, ka Kalnciemā pieteikušies uzņēmēji, kas ciemā plāno būvēt akumulatoru pārstrādes rūpnīcu, viņas ģimeni darījusi bažīgu. Tādēļ viņa vēlējusies Polijā redzēt, kā tad šāda rūpnīca darbojas.
Braucienam pievienojās arī Kalnciemā dzimušais un augušais militārais pensionārs Valentīns Toleiķis, kurš stāstīja, ka viņa daudzdzīvokļu mājas kāpnēs, kur atrodas piecpadsmit dzīvokļu, iemītnieki palikuši septiņos. Lielākā daļa kaimiņu izbraukuši, jo Kalnciemā darbavietu ir ievērojami mazāk nekā laikā, kad būvēja Draudzības ielas daudzdzīvokļu mājas. Viņam nav lielu šaubu, ka ES prasībām atbilstoša ražotne Kalnciemam noderētu.
Saimniecisko krīzi 90. gadu sākumā, kad ražošanu sašaurināja un galu galā pārstāja darboties Kalnciema būvmateriālu kombināts, līdz mielēm izjuta toreizējā arodkomitejas vadītāja Larisa Ivanova, kas pati bija atbrīvojusi no darba 1200 cilvēku. Uz Poliju viņa brauca tādēļ, lai uzzinātu, kā šajā valstī tiek aizsargāti tie, kas ir strādājuši veselībai kaitīgos apstākļos.
Savukārt Jelgavas novada būvvaldes vadītājs Andris Ziemelis divas sava atvaļinājuma dienas Polijas akumulatoru pārstrādes izpētei ziedoja tāpēc, ka Latvijā nav līdzīgu uzņēmumu. Taču viņam kā amatpersonai ir jāizvērtē, vai šādu uzņēmumu būtu iespējams uzbūvēt Kalnciema agrākajā būvmateriālu kombināta teritorijā.
Šādus un līdzīgus viedokļus par savu piedalīšanos izpētes braucienā autobusa «brīvajā mikrofonā» un sarunās pauda brauciena dalībnieki.
Silēzijā dzīvo ciešāk
Saistībā ar maršruta izvēli jāpiebilst, ka arī divas reizes tuvāk Igaunijas ziemeļos atrodas ES prasībām atbilstoša svina akumulatoru pārstrādes rūpnīca. Taču, kā paskaidroja brauciena rīkotāji, igauņi iespējamos latviešu konkurentus un viņus pavadošās personas savā uzņēmumā ielaist nevēlējās.
Pa ceļam Polijā aiz autobusa loga jau varēja manīt, ka laukos jau pļauj labību, ko vietām vējš bija sagāzis veldrē. Dažviet ciematos pavisam tuvu pie mājām atradās lopu fermas. Nevarēja nepamanīt arī jaunās autostrādes. Gan Polijā, gan arī Lietuvā simpātiski likās pie nelielajām šosejām iznākošie lauku māju ceļu gali, kas bija noasfaltēti. Skaidrs, ka līdz katras viensētas mājas durvīm asfaltu neuzklāsi, taču, piebraucot pie šosejas, vismaz priekšējos riteņus var novietot uz cieta seguma. Sīkums, kas tomēr atvieglo viensētnieku uzbraukšanu uz galvenā ceļa.
Silēzija ir Polijas rūpnieciskais rajons, kura teritorijā, kas ir vairāk nekā piecas reizes mazāka par Latviju, dzīvo 4,5 miljoni iedzīvotāju. Pilsētu robežas te pat īsti nejūt – kur viena beidzas, otra sākas. Silēzijā vēsturiski ir bijusi attīstīta kalnrūpniecība – ogļu un cinka ieguve. Pēdējā gan ir mazinājusies.
Poļi pie krāsainajiem
metāliem pieraduši
Piebraucot pilsētā Piekari Sļoskije pie akumulatoru pārstrādes rūpnīcas «Orzel Bialy» (tulkojumā no poļu valodas «Baltais ērglis»), pirmā doma bija aiziet aprunāties ar caur autobusa logu redzamo poļu kundzi, kas no mājas bija izvedusi pastaigāties sunīti, vai arī kungu, kurš domīgi skatījās ārā pa logu. Vai viņi tiešām nedomā mainīt savu dzīvesvietu?! «Baltā ērgļa» svina kausējamās krāsnis un viņu mājas atradās vien metru trīssimt attālumā! Jau paspēju pieteikt savu vēlēšanos brauciena rīkotājiem, taču drīz vien apjautu, ka poļi mani diez vai sapratīs. Kilometra rādiusā ap rūpnīcu atradās arī bērnudārzs un skola. No rūpnīcas teritorijas nenāca nekādi trokšņi vai smakas. Skatoties caur zaļajām koku lapām, blakus rūpnīcas sētai atklājās «poļu miera» cēlonis – cinka rūdas izdedžu kalni. Proti, kalnrūpniecība te ir bijusi attīstīta jau sen. Tikai mūsdienās kausējamās krāsnīs cinka rūdu ir nomainījis no lietotajiem akumulatoriem izdabūtais svins. Vietējie iedzīvotāji pie industrijas ir pieraduši. Aptaujājot ne tikai pašvaldību darbiniekus, ar kuriem bija sarīkotas tikšanās, bet arī vietējos iedzīvotājus, kā arī nosūtot e-pastu poļu kolēģiem neatkarīgajos preses izdevumos, es vismaz līdz šim neesmu saņēmis informāciju, ka «Baltajam ērglim» būtu slikta slava.
Astoņu stundu vietā strādā sešas
Pirms došanās rūpnīcas teritorijā bija jāuzvelk virsvalki, kā arī jāpievieno respiratori. Poļu inženieris Mareks Višņeskis, gadu sešdesmit vecs vīrs ar vērīgu skatu, respiratoru sejai priekšā nelika, paskaidrojot, ka tā viņam ir vieglāk runāt, vadot apskati. Jāpiebilst, ka biroja ēka atradās pusotra simta metru no svina kausēšanas krāsnīm. Pa vidu starp tām bija bloks ar ģērbtuvēm un medicīnisko dienestu. Blakus tam iekārta, kas izskatījās gan kā smago automašīnu svari, gan kā to riteņu mazgātava. Tālāk atradās padsmit metru augsts ražošanas korpuss, kurā bija savienota akumulatoru maltuve, ko noslēdza svina kausēšanas krāsnis ar filtriem un 90 metru augstu skursteni.
Pirmajā cehā acīs iekrita akumulatoru kaudze. Vairāki desmiti, ja ne simti tonnu akumulatoru guļ kā nu kurais. Cits nošķiebies uz sāniem, citam dibens gaisā, cits ieplīsis, cits vēl turas kopā. Līdzās izbetonētā iedobē bija sakrājies šķidrums, kas oda pēc skābes. Ventilatori ārpus šīs telpas ar metrus piecpadsmit augstiem griestiem gan nekādas smakas nelaida. Cehā neviena cilvēka. Taču līdzās kluss stāvēja ekskavators, kura kauss bija sastindzis pirms kārtējā akumulatoru grābiena. Tātad ik pa laikam te kāds tomēr strādāja. «Mums tā nebūs. Mēs izlietotos akumulatorus krausim uz paplātēm vai arī skābju necaurlaidīgās kastēs, ne šādā kaudzē,» negaidot jautājumus, skaidroja Kalnciemā plānotā uzņēmuma vadītājs Ruslans Zigura. Viņš piebilda, ka poļu «Baltajā ērglī» ražošanas apjoms ir piecas līdz astoņas reizes lielāks nekā plānots Kalnciemā.
Tālāk apskatījām maltuvi, kur akumulatori tiek sadalīti plastmasas un svina daļās. Cehā pie kādas mehāniskas ierīces rosījās strādnieks, kurš bija darba tērpā – gumijas zābakos ar mutei un degunam priekšā novietotu respiratoru. Plastmasas gabali jau ir gatavā produkcija, ko pērk akumulatoru ražotāji. Taču atdalītais svins nonāca piecās krāsnīs, ko no slēgtas telpas, kurā strādājošajiem nav nepieciešami nekādi aizsardzības līdzekļi, monitoros raugoties, vadīja operatori. Tiesa, arī pašā cehā kāds vīrs gumijas zābakos un maskā vadīja autokaru, ar kuru viņš pārvadāja arī nestandarta svina gabalus, kas atgādināja palielākus Ziemassvētku vakara laimes lējumus.
Mareks Višņevskis uzsvēra, ka «Baltajā ērglī» ir uzstādīti moderni un arī dārgi filtri, darba apstākļi neskaitās veselībai kaitīgi. Vienīgi noteikts, ka viena maiņa ilgst sešas, nevis astoņas stundas un sievietes darbā uz ražošanas līnijas te nepieņem. Jelgavas novada deputāte, veterinārārste Valda Sējāne (ZZS), kas «Baltajā ērglī» pati bija aptaujājusi mediķus, atstāstīja, ka veselības kontrole uzņēmumā ir nopietna. Strādājošajiem regulāri pārbauda asinis. Dažkārt arī tiekot atklātas novirzes, kas esot saistītas ar higiēnas normu neievērošanu darba vietā.
Domes priekšsēdētāja
tēvam klājas labi
Pilsētas domes priekšsēdētājs, inženierzinātņu doktors Tomašs Ciseks, rūpnīcas biroja zālē atbildot uz brauciena dalībnieku jautājumiem, atzina – Piekari pašlaik diemžēl nav attīstības viļņa galotnē. No 75 tūkstošiem iedzīvotāju, kuri tur dzīvoja astoņdesmito gadu beigās, tagad ir palikuši 55 tūkstoši. Slēgtas šahtas, diezgan daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi Vācijā (arī sociālisma laikos Silēzijā bija iedzīvotāji ar poļu un vācu pilsonību). Taču, pēc viņa vārdiem, ekoloģiskās problēmas šajā reģionā nav saasinājušās. Drīzāk otrādi – mūsdienās Piekaros notiek agrāko industriālo teritoriju rekultivācija. Domes priekšsēdētājs piebilda, ka viņa tēvs, kurš sociālisma laikos strādāja kaitīgos apstākļos kalnrūpniecībā un tādēļ ik darba dienu, kā tolaik bija pieņemts, saņēma «dāvanā» krējumu, tagad 75 gadu vecumā jūtoties normāli.
Pēc «Baltā ērgļa» apmeklējuma, nobraucot gar Braņicas upīti (apmēram tikpat liela kā Platone), kas, kā stāstīja tulks Marcins Samsonovs, pirms simts gadiem iezīmēja Krievijas impērijas un Prūsijas robežu (poļi piemin nacionālos spaidus, kad 130 gadu valsts neatkarība bija zaudēta), nokļuvām Sventohlovices pilsētā, kur 13 kvadrātkilometros dzīvo 50 tūkstoši iedzīvotāju. Tūrisma ceļvežos tā tiek apzīmēta kā visblīvāk apdzīvotā vieta Polijā. Arī šeit atrodas akumulatoru pārstrādes rūpnīca (visā Polijā tādas ir trīs), kam ir dots nosaukums «Baterpol». Brauciena dalībnieku pusei, kas nebija tikuši pirmajā rūpnīcā (drošības apsvērumu dēļ abās rūpnīcās apskates grupās nebija vairāk par astoņiem cilvēkiem), bija iespēja apskatīt šo ražotni. Viņiem gadījās būt klāt brīdī, kad no krāsnīm lēja veidnēs izkausēto svinu, kas no vides drošības viedokļa ir pati bīstamākā darba procesa daļa. Vairāki aculiecinieki stāstīja, ka gaisa filtrs ar nosūkšanas iekārtu svina tvaikiem neļāvis izplesties.
Interesenti bija pārliecinājušies, ka arī no rūpnīcas teritorijas novadītie attīrītie liekie lietus ūdeņi (ūdens, ko izmanto ražošanas procesā, cirkulē noslēgtā ciklā) ir tīri. «Zivis ezerā, kur aizplūst novadītais ūdens, peld ar vēderiem uz pareizo pusi,» piezīmēja deputāts Kārlis Rimša (RA).
Sventohlovices pašvaldībā, kur vides speciāliste Beāte Gmeleca-Spetvule atbildēja uz vismaz pārdesmit interesentu uzdotajiem jautājumiem, sapulces nobeigumā uzsvēra: «Es pati te dzīvoju un asi izjūtu vides problēmas. Manuprāt, ir ļoti svarīgi kontrolēt, lai rūpnīca tiktu labi uzbūvēta. Tad arī visdrīzāk tā normāli strādās».
Vēstnieks priecājas par ražotājiem
Mājupceļā no Silēzijas iegriezāmies Varšavā, kur auto sastrēgumu dēļ ar pusotras stundas nokavēšanos nokļuvām pieņemšanā Latvijas vēstniecībā. Vēstnieks Ilgvars Kļava priecājās, ka uz Poliju bija atbraukuši uzņēmēji, kuri interesējas par ražošanu. Pēc viņa teiktā, pārsvarā te braucot tirgotāji. «Polijā var redzēt daudzas labas idejas,» vispārīgi komentējot mūsu Polijas apmeklējuma mērķi, sacīja vēstnieks. Viņš piebilda, ka poļu medijos nav manīti īpaši satraukumi par industriālās vides vai sabiedrības veselības problēmām Silēzijā. Tiesa, Polijas lielākajā upē Vislā, kas tek cauri visai valstij, ļaudis nepeldoties. Par tās piesārņojumu gan sabiedrībā ironizējot un briest satraukums. Vēstnieks stāstīja, ka saistībā ar vides problēmām poļi diskutējot par enerģētisko neatkarību. Proti, ar oglēm saražotā enerģija ir «netīra». Taču, to ražojot, ogļračiem ir darbs. «Ja valsts konceptuāli pieturēsies pie šī enerģijas avota, nāksies ieguldīt lielus līdzekļus termoelektrostaciju skursteņu gaisa filtros un citās ierīcēs, kas ogļu dedzināšanu padarītu ekoloģiski tīrāku,» sacīja vēstnieks.
Deputāti nesaka, ka balsos pret
Tuvojoties mājām, autobusā aptaujāju Jelgavas novada domes deputātus, kuriem visdrīzāk rudenī būs jābalso par to, vai atļaut būvēt akumulatoru pārstrādes rūpnīcu Kalnciemā. Jāpiebilst, ka visi viņi izteica neizpratni par to, kāpēc braucienā nav piedalījušās Kalnciemā dzīvojošās kolēģes Irina Dolgova, Anita Klupša un Aija Tračuma, kuras ir visai krasi nostājušās «pret». Deputāts Kārlis Rimša (RA) atzina, ka pirms brauciena viņš nav bijis ne «par», ne «pret». Taču pēc tikšanās ar poļu pašvaldību darbiniekiem viņa viedoklis nu esot «pilnīgi par». Līdzīgi nešaubīgu atbalstu rūpnīcas būvei Kalnciemā pauda arī deputāts Aigars Strupulis (NA). Tiesa, viņam tāds jau bijis pirms braukšanas uz Poliju. NA deputāts Oskars Cīrulis sacīja, ka viņam vēl esot daži jautājumi, ko vēloties noskaidrot, taču sliecoties, ka balsos «par», jo novadam ekonomiski ir jāattīstās. Arī Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Ilze Vītola (ZZS) vēl pirms balsojuma domā noskaidrot, kādas iespējas pašvaldībai būtu apturēt Kalnciemā plānoto rūpnīcu, ja tā nepilda vides prasības. «Taču pēc šī brauciena man ir daudz vairāk informācijas, savs redzējums par šādu rūpnīcu. Tā noteikti nav nekāda Černobiļa,» sacīja I.Vītola, pieminot karstās diskusijas Kalnciemā.
Deputāts Edgars Turks (ZZS) uzskata, ka domei jāatļauj Kalnciemā būvēt šādu rūpnīcu. «Ja viss ir ievērots un valsts institūcija to pārbauda, tā var strādāt,» sacīja Edgars Turks. Līdzīgi domā viņa kolēģe Valda Sējāne (ZZS), kas uzskata, ka ekoloģiskā vide ar rūpnīcas uzcelšanu Kalnciemā varētu pat uzlaboties. Viņa uzsver, ka visai Latvijai ieguvums būtu tas, ka pa krūmiem mazāk mētātos veci un videi bīstami akumulatori. Deputāte Zenta Tretjaka (SC) sacīja, ka par balsošanu runāt būtu par agru. Taču no agrākajām darba gaitām policijā atceras, kādi noputējuši, nonīkuši koki bija astoņdesmitajos gados pie Kalnciema būvmateriālu kombināta. «Neko tādu Polijā taču neredzēja,» atzina Zenta Tretjaka.
Jāpiebilst, ka atceļā ar mierīgāku sirdi devās arī kalnciemniece Olga Jeļinska. «Nav tik traki! Tikai nezinu gan, kā to iestāstīt kaimiņienēm, kas lielākoties ir pret,» sacīja pensionāre.
«Ziņas» jau rakstīja, ka Rīgas uzņēmēji Jurijs Harlamovs, Deniss Uļjanovs, kuri piecpadsmit gadu darbojas metāllūžņu biznesā, attīsta ideju par akumulatoru pārstrādes ražotnes būvēšanu Kalnciemā agrākajā būvmateriālu kombināta teritorijā. Tās izveidošanā plānots ieguldīt deviņus miljonus eiro. Uzņēmēji plāno radīt Kalnciemā 42 darbavietas. Jurija Harlamova un Denisa Uļjanova uzņēmums «Metalekspo», kurš darbojas Rīgā un kura gada apgrozījums pārsniedz 14 miljonus eiro, strādā, ievērojot ISSO 1401 standartu. 2012. gadā uzņēmums nodokļos ir nomaksājis 200 tūkstošus latu (apmēram 284574 eiro). ◆
Pie akumulatoru pārstrādes rūpnīcas vārtiem Piekaros uzņēmējs, Tartu Universitātes absolvents Ruslans Zigura (pirmais no labās), kuru domāts iecelt par Kalnciemā plānotās rūpnīcas direktoru. Viņam blakus zinātniskais konsultants no Serbijas Milans Arsenovičs, kuram ir bagāta pieredze, darbojoties krāsainās metalurģijas uzņēmumos. Valsts vides dienesta pārstāve Simona Mirka (vidū) apspriedē ar poļu kolēģi rūpnīcā «Orzel Bialy».
Sventohlovices pašvaldības vides speciāliste Beāte Gmeleca-Spetvule (no kreisās) skaidro Jelgavas novada domes priekšsēdētāja vietniecei Ilzei Vītolai, kā poļi kontrolē ekoloģiski bīstamas ražotnes. Gar seno Polijas karaļu pilsētu Krakovu pa Vislu iet kuģi, taču poļi paši tajā nepeldas, jo ūdens nav pietiekami tīrs. Taču autostrādes malās daudzviet varēja manīt skaņas barjeras, kas liecina par centieniem dzīves vidi darīt cilvēkam draudzīgāku.
