Savu domu vēlos izteikt ar Kārļa Skalbes vārdiem, kurus viņš sacījis tālajā 1917. gadā. Toreiz dzejnieks aicināja izmantot brīdi, kad vecā pasaule iet bojā. Šāds brīdis radās pirmo reizi mūsu tautas mūžā, un to nedrīkstējām neizmantot. Tā ir viena no galvenajām atziņām, kas jāņem vērā dramatiskiem notikumiem piesātinātajā pēcvēlēšanu periodā. Tagad esam nonākuši krīzes situācijā, kurā tautu un valsti novedušas pozīcijā esošās politiskās partijas. Nav izprotami vairāku personu un sabiedrisko organizāciju izteiktie aicinājumi šajā sarežģītajā laikā iziet ielās un organizēt protesta mītiņus pret pašreizējās valdības rīcību. Tā dara visu, lai mūs glābtu no kritiskās situācijas.Piekrītu, ka jāiziet ielās, bet ar prasībām saukt pie likumīgas atbildības alkatīgās personas, politisko partiju, valsts pārvaldes iestāžu savtīgo interešu vadītājus, kuru rīcības rezultātā tagadējai valdībai jāpieņem tautai tik negaidīti likumi un lēmumi. Kā vērojams, daži darboņi, no kuriem būtu prasāma galvenā atbildība, atkal iesēdušies mīkstajos krēslos un amatos ar nenormāli lielajām algām. Viņi ir arī lielākie valdības kritizētāji un pamācītāji masu informācijas līdzekļos. Tādēļ pamatots ir jautājums, kur viņi bija agrāk, kad paši izlēma valsts un tautas likteni. Uztrauc arī dažu žurnālistu bezatbildīgā informācija, kas neiepazīstina ar kritisko situāciju, kuru nenovēršot varam turpmāk nesaņemt algas, pensijas, segt valsts lielos izdevumus daudzās jomās. Pārsteidz arodbiedrību vadītāja un to politiķu divkosīgā rīcība, kas, parakstot valdības krīzes novēršanas programmu, aicina Daugavmalā rīkot protesta demonstrāciju.Runājot par vēlēšanām, uztrauc zemā Zemgales un Jelgavas iedzīvotāju aktivitāte un daudzo nederīgo biļetenu skaits. Kam bija vajadzīgi individuālie aicinājumi katram vēlētājam valstij tik grūtos finansiālos apstākļos un balsošana pēc tiem vēlētāju dzīvesvietās noteiktos iecirkņos? Tas tikai daudziem sarežģīja balsošanas iespējas un vēlēšanu komisiju darbu. Daudzi šodien nav apmierināti ar rezultātiem, lai gan paši ir vainīgi, nepiedaloties vēlēšanās. Jāatceras arī pasivitāte kādreizējos tautas nobalsojumos. Zemā aktivitāte tajos bija arī daļējs šodienas krīzes cēlonis. Toreiz netika izskaidrots tautas nobalsošanu pamatojums un rasts atbalsts masu informācijas līdzekļos. Vēlēšanu rezultāti īpašu satraukumu raduši Rīgā, kur sakāvi cietušas latviskās partijas, nespējot gūt atbalstu. Vienīgi jāpaliek cerībā, ka ievēlētie deputāti Rīgas un Rēzeknes pašvaldībās rīkosies atbilstoši visu Latvijas iedzīvotāju interesēm, lai gan līdzšinējā nostāja vēsta pretējo. Tas liek domāt par partiju apvienošanos, kur vairāki paraugi devuši labus rezultātus (ZZS, LPP/LC, SC). Par to arī pilnībā liecina K.Skalbes teiktie skarbie vārdi un novēlējumi mūsu nostājai, vienotībai sava likteņa izlemšanā, lai mēs nebūtu mazāki par savu laiku, kas mums dāvājis ilgoto neatkarību: «Tauta, kura negrib saņemt savu mantojumu, – tā varētu sacīt par latviešiem, kuri paši sašķeļ katru organizācijas pasākumu un apkaro viens otru ar sīku savstarpēju nesaticību un skandālu.»
