Ja kolēģis skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” posmā Limbažos ir laimējis dāvanu karti picērijā, bet laikrakstam jāsagādā apraksts par kādu Latvijas taku, kāpēc gan šos abus pasākumus neapvienot?
Pagājušais “Noskrien ziemu” posms risinājās tumsā. Iepriekšējā gadā iedibinātā tradīcija, kad viens no seriāla skrējieniem notiek diennakts tumšajā laikā, skrējējiem iepatikās, tādēļ arī šogad organizatori tradīciju izlēma turpināt. Pērn pa tumsu dalībnieki skrēja Salacgrīvā, šogad, kā jau minēts, šim mērķim bija izraudzīta trase Limbažos. Diemžēl mani tieši pirms skrējiena noķēra angīna un uz Limbažiem netiku, tādēļ tas bija vēl viens labs iemesls palūkoties, ko labu pastaigu mīļotāji var atrast tajā galā. Ar apziņu, ka pusdienas galamērķī mums ir garantētas (cik jauki, ka komandas biedri loterijā vinnēto dāvanu karti nebija izmantojuši jau pēc skrējiena), devāmies ceļā uz attālo Vidzemes pilsētu.
Kā vēstīts Limbažu novada interneta mājaslapā, Limbaži ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām. Limbažu novads bijis apdzīvots jau sen pirms mūsu ēras. Pie Dravnieku mājām ir tā sauktie akmens krāvuma senkapi, ko arheologi datējuši ar neolīta beigām un bronzas laikmeta sākumu.
Gar Lielezeru
Limbaži izveidojušies pacēlumā, ielejveida padziļinājumā atrodas Limbažu Lielezers. Tas veidojies ledus laikmetā, ledus strēlēm virzoties un izgraužot iežus. Ezera vidējais dziļums ir 5,2 metri, dziļākā vieta – 6,5 metri. Tieši ezers un gar to vedošā pastaigu taka ir mūsu mērķis. Kolēģi priecājas, ka varēs daļu trases, pa kuru veda skrējiens, redzēt dienas gaismā, jo, startējot tumsā, neko daudz no ainavas, protams, izbaudīt nevar.
Jo tuvāk Limbažiem, jo acij tīkamākas ainavas aiz mašīnas loga – ceļi paliek līkumaināki, vairāk parādās alejas un pakalni. Iebraucot Limbažos, drīz vien pamanām norādi uz Lielezera pastaigu taku. Nolemjam tuvāk centram nebraukt un sākt pastaigu no šī gala.
Pie ezera krastā mūs sagaida informatīvais stends par vēžiem, kas acīmredzot mīt ezerā. Šajā gadalaikā vēžus, protams, neviens te neķer, bet makšķernieku gan sastopam. Laiks ir saulains un, mašīnā pa logu skatoties, šķiet arī silts, bet realitātē pūš diezgan vēss vējš un, lai sasiltu, jāiet gana raitā solī. Takas sākums no šī gala ir vienkārša taciņa, kas ved gar ezera krastu, līkumojot starp krastmalā augošajiem kokiem, līdz nonākam pie pludmales zonas, kur ezerā pamanāmi izvietots uzraksts – Lielezers. Te labiekārtota pludmale, kas noteikti vasarā ir pilna ar saules vannu ķērājiem un ūdensprieku baudītājiem. No šī punkta tālāk līdz pat putnu tornim ved koka laipa. Tomēr arī laipas beigās nolemjam paiet kādu gabaliņu uz priekšu – saulīte spīd tieši sejā, un ieplakā pie ezera ir silti kā pavasarī. Kad griežamies atpakaļ un dodamies pilsētas centra virzienā, saprotam, ka nemaz tik silts nav. Tikko vējš pūš sejā, laiks vairs nešķiet pavasarīgs.
Ar vēsturisku šarmu
Nolemjam pēc pastaigas gar ezermalu doties iztērēt loterijas balvu – dāvanu karti picērijā “Lauvas pica” – un pēc tam izmest nelielu loku arī pa pašu pilsētiņu. Darbinieces picērijā “paņemam uz izbrīnu”, paskaidrojot, ka atbraucām uz Limbažiem no Jelgavas apēst dāvanā mums pienākošos picu. Lai gan ēstuves veidols nav nekāds ekskluzīvais, tiekam apkalpoti, cik nu vien laipni iespējams. Arī pica ir pamatīga izmēra (uz mums trijiem) un garšo teicami.
Ar pasmagiem punčiem turpinām pastaigu. Pirms atnākšanas uz ēstuvi jau pamanām norādes uz pilsdrupām. Jauki, ka pilsdrupas Limbažos ir no visām pusēm apstaigājamas un apskatāmas.
Vēstures fakti liecina, ka pirmās ziņas par Limbažu novadu atrodamas no 13. gadsimta saistībā ar vācu krustnešu iebrukumu. Limbaži tiek uzskatīti kā viens no iespējamajiem Metsepoles novada centriem, jo šeit bija pilskalns un viduslaikos tieši Limbaži kļuvuši par Rīgas arhibīskapijas “lībiešu gala” centru. Pastāv versija, ka Limbažu pili cēlis jau bīskaps Alberts 1223. gadā (kas varētu būt arī par pamatu pilsētas sākotnes datēšanai). Rakstītajos avotos tā pirmoreiz minēta gan tikai 1318. gadā, kad to bija ieņēmis Livonijas ordeņa karaspēks. Limbaži piederējuši pie mazajām Livonijas pilsētām, tomēr ar noteiktu lomu vēstures norisēs. Te atradusies viena no Rīgas arhibīskapa rezidencēm, un, kaut arī neliela, pilsēta bija Hanzas savienības locekle. Limbažu vārds ir viens no nedaudzajiem Latvijas vietvārdiem, kas rakstos fiksēti sen. Pilsētas vēsturiskajā centrā mūsdienās saglabājies plānojums, kas izveidojies 1385. gadā pēc aizsargmūru izbūvēšanas. Vecpilsētas apbūve tapusi 18. un 19. gadsimtā, pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.
Pilsētiņa tiešām ir kā radīta pastaigām, atstājot līdzīgu iespaidu kā, piemēram, Kuldīga vai Cēsis ar savām mazajām ielām un vēsturisko apbūvi. Limbažos noteikti ir vērts atgriezties vasarā, kad peldēm var izmantot ezera peldvietas. Iespējams arī aizdoties uz pavisam netālo jūras krastu, piemēram, Tūjā. Arī visapkārt Limbažiem ir vietas, ko apskatīt. Tepat netālu ir gana daudz lielāku un mazāku ezeru, purvu un muižu.
Limbažu novada Vidrižu pagastā atrodas Igates pils, kas pirmoreiz rakstos minēta 1455. gadā, kad ciems un muiža pārdota Pēterim fon der Borham. Muižas nosaukums ir vairākkārt mainījies. Ap 1880. gadu Igates muižā tika uzcelta kungu māja neorenesanses stilā. Ēku projektējis Rūdolfs Cirkvics fon Pistolkorsu dzimtai.
Vidrižu pagastā atrodas vēl divas muižas – Bīriņu muižas komplekss un Vidrižu muiža. Bīriņu pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un viena no krāšņākajām neogotikas celtnēm Vidzemē, celta pēc Rīgas arhitekta F.H.Hesa projekta (pārbūvēta 20. gadsimta sākumā, arhitekts R.H.Cirkvics). Barona fon Budberga piemiņai saglabājusies Vidrižu muižas kungu māja, kas celta 19. gadsimta 70.–80. gados. Šajā namā barona Budberga māsa Marija atvēra pirmo skolu Vidrižos. Otrā pasaules kara laikā ēka tika izpostīta, taču 1944. gada decembrī skola atsāka darbu.
Mēs attālākās muižas šajā reizē neapmeklējam. Kopumā mūsu pastaiga sanāk aptuveni 11 kilometru garumā, taka gar ezeru gan aizņem mazāko tās daļu. Ja laiks būtu siltāks un nebūtu arī garais brauciens uz mājām tajā pašā dienā, noteikti izmēģinātu, vai ezeram var apiet apkārt. Katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs – šajā pusē vietu, ko skatīties, un pastaigu iespēju, kur izkustēties, ir daudz. Ar picu vai bez vasarā jāplāno vēl kāds brauciens uz šo pusi.
