Aukstais un nemīlīgais pavasaris mudina doties pēc siltuma uz kādu no dienvidzemju pludmalēm. Lai gan pludmales sezona vēl nav īsti sākusies, nolemjam doties uz piejūras kūrortu Terračīnu Itālijā, Lacio reģionā. Tā atrodas starp Romu un Neapoli Tirēnu jūras piekrastē. No vienas puses šo vietu ieskauj jūra, no otras – Apenīnu kalnu grēda. Pilsētiņas jūras piekraste stiepjas 15 kilometru garumā. No viesnīcas līdz pilsētas centram gar jūras krastu aizvijas promenāde. Te apskatāma viduslaikos celtā Sancezāro katedrāle, Venditi pils, Terračīnas rātsnams, citas vēsturiskas celtnes un pilsdrupas. Terračīnas vecpilsēta ir pievilcīga ar mazajiem veikaliņiem un krodziņiem. No pilsētas rātslaukuma paveras lielisks skats uz Jupitera templi. Interesants šķiet fakts tas, ka tālajā 1987. gadā Jūrmalas izpildkomitejas priekšsēdētājs parakstījis sadarbības līgumu ar Terračīnas mēru.
Diemžēl aprīlim neraksturīgie laika apstākļi sasnieguši arī šo Itālijas reģionu. Gaisa temperatūra svārstās tikai no +18 līdz +22 grādiem. Tādēļ laiskai atpūtai un saules peldēm izlemjam veltīt tikai trīs dienas, bet pārējo laiku atvēlam tuvākās apkaimes apskatei.
Visi ceļi ved uz Romu
Senā teiciena “Visi ceļi ved uz Romu” iedvesmoti, izlemjam vispirms doties turp. Leģenda vēsta, ka Romu dibināja divi dvīņubrāļi – Romuls un Rems. Pilsēta dibināta uz viena no septiņiem pakalniem – Palatīna Tibras upes krastos. Itālijas galvaspilsētā dzīvo ap trīs miljoniem iedzīvotāju. Roma ar tās neskaitāmajiem arhitektūras pieminekļiem tiek dēvēta par vēsturisko pilsētu, bieži vien arī par Mūžīgo pilsētu. 21. aprīlis ir pilsētas dibināšanas diena. Jau pirms mūsu ēras šeit mitinājušies izcili cilvēki. Tā ir viena no pasaules vecākajām pilsētām, kura visos laikos ir saistījusi tūkstošiem ceļotāju interesi. Šeit apskatāmi imperatoru tempļi, viduslaiku zvanu torņi, dievnami, renesanses pilis, bazilikas, mākslas galerija, strūklakas. 1960. gadā Romā notika vasaras olimpiskās spēles, un pilsēta atkal kandidēja uz to organizēšanu 2020. gadā.
Pastaigu pa Romu sākam ar pilsētas galveno atpazīstamības objektu – Kolizeju un Konstantīna arku. Konstantīna arka ir pati vecākā Romā un uzcelta par godu Cēzara Flāvija Valērija Konstantīna Augusta uzvarai pār ārējiem ienaidniekiem. Staigājot pa Kolizeju, atceramies vēsturiskās filmas “Gladiators” un “Spartaks: asinis un smiltis”. Mūsu skatienam paveras vietas, kur tika turēti vergi – gladiatori –, savvaļas dzīvnieki, arī skatītāju tribīnes un arēna. Publikas izklaidei šeit notika nežēlīgas cīņas uz dzīvību un nāvi. Tās bija Romā visiecienītākās izpriecas, kuras apmeklēja tūkstošiem skatītāju. Kolizeja apmēri tiešām ir iespaidīgi – tajā bijusi vieta 50 000 skatītāju. Celtnes augstums sākotnēji sasniedza 52 metrus, tas ir 187,5 metrus garš un 156,5 metrus plats.
Apskatām Romas senāko daļu – forumu. Tiesa, līdz mūsdienām daudz kas vairs nav saglabājies. Te atradās Romas impērijas centrs. Par godu veiksmīgiem karagājieniem šeit cēla triumfa arkas, uzrunas tautai teica valdnieki un politiķi.
Lēnā solī nonākam līdz Kapitolija laukumam. Laukumu rotā Romas imperatora Marka Aurēlija statuja. Turpat aiz stūra paslēpies Romas simbols – slavenā vilcene ar dvīņu puikām Romulu un Remu. Tālāk soļojam uz visu dievu templi Panteonu. Panteons – telpa bez logiem, bet kupolā pa vienīgo atveri ieplūst gaisma. Sienas būvētas no ķieģeļiem un izrotātas ar marmora plāksnēm. Vienā no kapelām apglabāts slavenais gleznotājs Rafaels.
Un kā var aizmirst brīnišķīgās strūklakas! Trevi ir lielākā baroka strūklaka Romā un viena no populārākajām pasaulē. Strūklakas centrālā figūra ir ūdens dieva Okeāna statuja. Esot ticējums, ka Romā atgriežas tie, kas Trevi strūklakā iemetot monētu. Arī mēs ļāvāmies šim ticējumam un iemetām pa monētai. Trevi strūklakas aizmugurē redzama greznā Poli pils.
Navona laukums var lepoties ar Četru upju strūklaku. Katra upe simbolizē savu kontinentu: Donava – Eiropu, Nīla – Āfriku, Ganga – Āziju, Laplata – Ameriku.
Skaistākās vēstures takas Romā izstaigātas, atlikusi tikai vēl kāda vieta, kuru noteikti gribas apskatīt – Vatikāns –, bet ierobežotā laika dēļ lai tas paliek citai reizei.
Brīnišķīga panorāma no vulkāna
Nākamo dienu veltām Pompejai un Vezuva kalnam. Pompeja ir tūristu visapmeklētākā vieta Itālijā. Kādreiz tā bija ostas pilsēta, kas pletās Vezuva kalna pakājē un atrodas netālu no Neapoles līča. Pompeja pilnībā tika iznīcināta Vezuva vulkāna izvirduma laikā, nodedzināta un aprakta zem 18 metru biezas vulkānisko pelnu kārtas mūsu ēras 79. gadā. Daudzi noteikti ir redzējuši kinofilmu “Pompeji”, kurā tiek atainota pilsētas bojāeja. Tikai 17. gadsimtā sāka veikt ģeoloģiskos izrakumus. Zem pelniem atklāja gandrīz neskartu pilsētu. Daudz ēku nebija sagrautas, saglabājušās arī gleznas, skulptūras, sadzīves priekšmeti un pat pilsētas iedzīvotāju sastingušie ķermeņi dabas katastrofas brīdī. Tā ir iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā. Pompejas apskatei veltām pusi dienas un tad dodamies iekarot Vezuva virsotni.
Kāpjot vulkānā, paveras brīnišķīga panorāma uz Neapoles līci. Vezuvs, vairāk nekā 1200 metru augsts, ir vienīgais kontinentālās Eiropas vulkāns, kurš izvirdis pēdējos simt gados. Pēdējais izvirdums noticis 1944. gada pavasarī. Vulkāns tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem pasaulē, bet tā pakājē joprojām dzīvo daudzi miljoni cilvēku. Vēl tagad, uzkāpjot virsotnē, vērojami sēra tvaiki, kas lēni ceļas pret debesīm.
Maza, bet ievērības cienīga
Sapnis, kas jau kādu laiku nav devis mieru, beidzot ir piepildījies. Dodamies apskatīt Kapri – šo nelielo vulkānisko salu Neapoles līcī Tirēnu jūrā. Salu savos darbos ir centušies iemūžināt rakstnieki un gleznotāji. Arī Jānis Jaunsudrabiņš ir dzīvojis šai mazajā saliņā un uzrakstījis romānu “Kapri”.
No Neapoles ostas ar kuģīti dodamies uz Kapri salu. Braukšanas laikā pār Neapoles līci mēģinām minēt, kura ir Kapri sala. Taču neizdodas, jo līcī ir vēl daudz citu mazu un lielāku saliņu. Tuvojoties skatienam paveras kalnu nogāzē sasēdušās baltas mājiņas. Pēc stundas nonākam Kapri Lielajā ostā.
Vispirms nolemjam apskatīt salu no jūras puses. Par stundu ilgu braucienu apkārt salai samaksājam 18 eiro. Ar ātrgaitas laivu traucamies gar salas robainajiem krastiem, klausoties kapteiņa stāstā par noslēpumainiem dabas veidojumiem – Balto, Zaļo, Sarkano grotu. No jūras vērojam salas stāvos krastus, kuros paslēpušies omulīgi līcīši, un izbaudām krāšņās kalnu ainavas. Ūdens ir ļoti dzidrs, saules gaismas ietekmē tā virsma maina krāsu no zaļas uz zilganzaļu. Spoži spīd saule, un no straujā brauciena vējš purina mūsu matus. Viena no ievērības cienīgām esot Zilā grota. Šaurajā iedobumā iekļūt var tikai ar nelielu laivu, noguļoties laivas dibenā, lai nesasistu galvu. Braukt gribētāju caur ūdens un klints pārkari interese ir ļoti liela, jo izveidojusies pagara rinda. Izbraucam cauri klints arkām – faraljoniem. Kapteinis smaidot paziņo, ka visiem, kuri iemīlējušies, esot jānoskūpsta vienam otru, jo tad mīlestība esot uz mūžu.
Sala sastāv no divām nelielām pilsētiņām – Kapri, kas ir lielākā, un mazākās Anakapri, kas atrodas kalnā. Uz Anakapri pa stāvo un šauro serpentīna ceļu, kas kā čūska vijas kalnā, mūs aizvizina neliels autobuss, kura biļete maksā sešus eiro. Apbrīnojam autobusa vadītāja meistarību, lielā ātrumā līkumojot pa šauro un stāvo augšupceļu. Brīžiem aizraujas elpa, kad autobuss pietuvojas klints kraujas malai. Toties skati ir vienreizēji. Paveras iespaidīgas apkārtnes ainavas – uz jūru, ostu, uz blakus esošajām salām, kalna pakājē izvietotajām villām un ēkām, uz salas ģeoloģiskajiem veidojumiem: klinšu sienām, dziļām aizām, kalnu grēdām. Augšā un lejā kursē arī dažādu marku un modeļu taksometri, tostarp – balti kabrioleti.
Apskates ievērības cienīga ir zviedru ārsta Aksela Muntes villa Sanmikela. Studējot Upsalas Universitātē, viņš saslimst ar plaušu tuberkulozi un dodas ārstēties uz Kapri salu. Pēc atveseļošanās turpina mācības un 23 gadu vecumā kļūst par ārstu. Vēlāk iegādājas īpašumu Kapri. Vietējo iedzīvotāju vidū viņš ātri iegūst popularitāti, jo nabadzīgākos pacientus ārstē bez maksas. Par savu ārsta praksi un Sanmikelu A.Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku romānu “Stāsts par Sanmikelu”. Sanmikela ir Zviedrijas īpašums, un virs tās plīvo Zviedrijas karogs.
Laika trūkuma dēļ ar pacēlājiem neuzbraucam salas augstākajā punktā Monte Solaro. Virsotne atrodas 589 metrus virs jūras līmeņa. Esam lasījuši, ka no tās paveras plaša panorāma uz Neapoles līci un Sorento. Brīnišķīgi dabasskati vērojami gandrīz no ikvienas vietas. Kapri pilsētas sirds ir tās vēsturiskais centrs ar Umberto laukumu un centrālā promenāde. Promenādi ieskauj veikali un kafejnīcas, tūristu pūļi. Kapri vērts apmeklēt Augusta dārzus, kas pārsteidz ar augu daudzveidību, dekoratīviem augiem, ziediem un brīnišķīgo panorāmu uz apkārtni no skatu laukuma. 20. gadsimta sākumā šo dārzu izveidoja vācu rūpnieks Frīdrihs Alfrēds Krups. Salā, kur smaržo pēc citroniem, tiek iegūta Kapri delikatese – citronu liķieris limončello.
