Gadā ir vairāki robežpunkti, kurus svētīja mūsu senči un svinam mēs.
Gadā ir vairāki robežpunkti, kurus svētīja mūsu senči un svinam mēs. Tie ir Saulgrieži. Ar saldu satraukumu gaidām Ziemassvētkus un Jāņus. Abiem ir savas īpašas zīmes. Ziemas stingums un ilgas pēc gaismas. Vasaras kulminācijas augstākais punkts, kad viss steidz ziedēt un briest. Abu saulgriežu nozīmīgs simbols ir uguns- svecīšu liesmiņas un Jāņu ugunskuri. Saulgriežos alkstam zaļuma un dabas elpas. Visa laba jāņuzāle tiek ievīta trejdeviņu ziedu vainagos. Vēl ilgi, pat ziemā, gaisam sakustoties, jūtama vasaras elpa. Smaržo, līdz pārtop veselīgā zāļu tējā vai vainagi tiek sadedzināti nākamā gada Jāņu ugunskurā.
Ziemassvētkos smaržo eglīte. No Ziemassvētku vakara līdz Zvaigznes dienai. Taču siltajos un sausajos dzīvokļos tās birst un tiek aizvāktas jau agrāk. Tad pie atkritumu tvertnēm šīs ziemas pelēkajā dūmakā krājas eglīšu skeletiņi. Spožais svētku simbols vairs nav nevienam vajadzīgs. Arī eglīšu pārdošanas vietās paliek neizpirkti kociņi. Kādam tā var būt ir vienīgā reālā ziemas peļņa. Taču eglītes, kurām ir tikai galotne un trīs zari, droši varēja palikt mežā.
Kad dzīvoju vecajā mājā, skuju kociņu dedzinājām krāsnī. Sausie zariņi dega spožām liesmiņām. Kādu eglīti iespraudām kupenā, un vasarā tās zari balstīja puķu- zirņu stādus. Tagad šīs iespējas nav. Svētkiem beidzoties, eglīti sazāģējam daļās un tā tāpat nokļūst atkritumos. Cēli nav, bet vismaz mūsējo vējš nedzenā kopā ar pārējām svētku princesēm.
Es neaicinu atteikties no krāšņākās Ziemassvētku rotas, no svecīšu mirdzuma mūsu bērnu acīs. Tikai padomāsim, kas tajās paliks pēc svētkiem.
