Silts apģērbs un vairākas segas, vakarā dodoties pie miera, trūcīgs, taupības ierobežots, uzturs – tāda ir šā brīža ikdiena ne vienā vien daudzdzīvokļu mājā, kur kaimiņu apkures parādi liedz sākt apkures sezonu. Vainīgie ir tepat līdzās – neveiksmīgi bezdarbnieki, dzērāji, kuru likstās parasti vainīgi citi. Rīgā, Jelgavā, arī citās pilsētās tiesas ir izskatījušas simtiem lietu par iedzīvotāju izlikšanu no dzīvokļa parādu dēļ. Dažkārt izliktas arī ģimenes ar bērniem (no viena šāda bēdu stāsta pat tapusi jauka latviešu filma ar laimīgām beigām «Mazie laupītāji»). «Mums arī, tāpat kā pilsētā, vienu tādu nemaksātāju vajadzētu izlikt no dzīvokļa. Tad būtu mācība citiem,» vakar Līvbērzē, iznākuši Jelgavas ielas 4.a mājas pagalmā, teica iedzīvotāji, kuriem arī iznāk ciest dažu parādnieku dēļ. Taču, kolīdz no blakus kāpņu telpas parādījās viens no šiem nemaksātājiem, satraukto un dusmīgo sievu sejās pazibēja smaids. Tas jau mūsu «viendienītis», dzērienu veikala gājējiņš. Skaidrs, ka pensionārēm nav pa spēkam ar saviem siltuma rēķiniem viņu uzturēt, bet šķiet, ka lauku cilvēku sirdīs ir vairāk vietas līdzjūtībai – arī dzērājam ir kaut kur jāatrod vieta, negulēs jau kupenā. Ja tā padomā, tad manā dzīvē enerģētiski vistaupīgākais laiks ir bijis zaldāta dzīve kazarmās. Vienā telpā rotas deviņdesmit puišu, siltuma gandrīz vai pietika no izelpotā gaisa. Brīžiem gāja jautri, taču, kopumā ņemot, negribētos gan šo dzīves posmu atkārtot. Dzērājiņam varbūt ir jāiestāsta: «Ja tu, mīļais, tādā garā turpināsi, būs dzīvē jāatgriežas kopā ar cietiem tādiem brāļiem kazarmās.» Tur taču dzīve rit visenergoefektīvāk un siltāk.
