Nesen aizvadītais pasaules vieglatlētikas čempionāts Vācijas galvaspilsētā Berlīnē parādīja ne tikai Karību jūras salu iedzīvotāju kāju brīnumaino ātrumu un Austrumāfrikas ļaužu izturību, bet arī zināmu eiropiešu spēku. Un vispirms atzīmējams sacensību rīkotāju acīmredzamais progress.Vācija jau kopš 19. gadsimta bijusi Eiropas sporta attīstības līderos, un jāpiebilst, ka arī Baltijā (Igaunijā, Latvijā, daļēji Lietuvā), baltvācu minoritātes dibināti, radās pirmie sporta klubi, kuros tikai pēc 1905. gada notikumu atplūdiem ienāca pamatnācija, kā arī citu minoritāšu pārstāvji. Tā Latvijā sākās akadēmiskā airēšana (Jelgavas klubs dibināts 1890. gadā), futbols, svarcelšana, šaušanas sports, vieglatlētika, peldēšana un citi sporta veidi.Šodienas Bundestāgā ir sporta komiteja, kas ir Iekšlietu ministrijas sporta departamenta kurators. Tā kā Vācija ir federāla valsts, ikvienā no tās 15 zemēm ir sava sporta ministrija.Sporta departamenta galvenie uzdevumi – finansēt augstākās sporta meistarības jomu federācijās un 15 olimpiskajos centros. Patlaban no 115 valsts sporta federācijām, kas visas pretendē uz budžeta līdzekļiem, tos saņēmušas 56, jo ir noteikti vairāki kritēriji, tostarp svarīgi, lai sporta veids tiktu kultivēts visās 15 zemēs. Sporta departamenta piešķīrums sedz 40 – 60 procentu federācijas izdevumu. Golfa, futbola, motosporta, tenisa federācijas valsts naudu nesaņem, tām jāpelna pašām, piesaistot privātinvestorus.Par olimpiskās izlases sagatavošanu rūpējas olimpiskā komiteja. Sportistu sagatavošanu simtprocentīgi finansē sporta departaments, piešķirot līdzekļus treniņnometnēm, braucieniem uz sacensībām, inventāram u.c. Departaments uztur arī divus sporta zinātnes centrus, kuriem ir tiesības vadīt zinātnes darbu Vācijas augstskolās.Federālās zemes sporta ministrijas uzdevums – sadalīt līdzekļus sporta savienībām, bērnu sportam, zinātnei, sporta inventāram, sacensībām.Pašvaldību pārziņā ir sporta bāzu celtniecība, renovācija un aprūpe. Lielākiem sarīkojumiem paredzētajiem celtniecības pasākumiem līdzekļus papildus piešķir sporta departaments.Vācijā darbojas gandrīz 75 000 sporta klubu, kuros iesaistīti ap 33 procenti (vairāk nekā 27 miljoni) valsts iedzīvotāju vecumā no pieciem līdz 100 gadiem. Klubu darbība tiek finansēta no zemju un pašvaldību budžeta, taču visi dalībnieki maksā arī biedra naudu atkarībā no kluba rocības (bērniem un skolēniem tā var būt kaut 50 eirocentu mēnesī). Sporta jomai ir saskare arī ar likumu par jaunatni (līdz 26 gadiem), saistībā ar kuru savulaik Marburgas klubs Jelgavas jauno vieglatlētu delegācijas uzņemšanai ieguva pašvaldības finansiālu atbalstu.Sava loma ir arī pašvaldību likumiem un vietējām tradīcijām. Tā kādas nelielas pilsētiņas sporta notikumiem veltītā brošūrā varam lasīt, ka četrus vietējā kluba vieglatlētikas pasākumus un pat nelielu starptautisku turnīru atbalstījuši 15 privātuzņēmumi. Nodokļu atlaides sponsoriem ir veids, kā tiek veicināta sporta atbalstīšana.Vai lielvalsts Vācijas sporta vadības struktūru varētu pielāgot arī Latvijai? Šķiet, piemērotāk pašlaik būtu lūkoties pēc kādas veiksmīgākas mazvalsts modeļa. Augstu fiziskās audzināšanas un lielā sporta līmeni sasniegusi nelielā Slovēnija, kas gan ir valsts ar attīstītu industriju un teicamām sporta bāzēm, saņemtām mantojumā vēl no Dienvidslāvijas lielvalsts. Iespējams, tuvāks varētu būt Slovākijas modelis, kas kā Čehoslovākijas sastāvdaļa bija pazīstama galvenokārt ar augstas klases hokejistiem, bet tagad izceļas ne vienā vien sporta veidā – dāmu basketbolā, futbolā, peldēšanā, atsevišķās vieglatlētikas disciplīnās.Diemžēl pagaidām vispirms jārod nopietnāks ceļš valsts ekonomiskajai izaugsmei un jāceļ nācijas vispārējā labklājība, lai tad uz tās fona varētu pielāgot arī efektīvākos sporta attīstības variantus.
