Izlasīju Kārļa Vērdiņa valsts svētku neoficiālo hroniku un gribu pēdējā teikumā piebilst vārdiņu «kādreiz» («…Ceram, ka mums visiem tajā klāsies labi.» – red.).
Izlasīju Kārļa Vērdiņa valsts svētku neoficiālo hroniku un gribu pēdējā teikumā piebilst vārdiņu «kādreiz» («…Ceram, ka mums visiem tajā klāsies labi.» – red.). Jo pašlaik vēl daudziem neklājas labi, mūsu sirdis ir atsalušas, nav vairs pēcatmodas pirmo gadu pacilātības, patriotisma. Jau nav. Un nezinu, kad būs, tādēļ saku «kādreiz».
Kā es pavadīju šos svētkus, ja Latviešu biedrībā vēl neesmu iestājusies, ja par izstādi muzejā uzzināju tikai no šīs publikācijas, ja uz svētku koncertu kultūras namā laikam aicina izredzētos, bet Zīgeristu esmu dzirdējusi vairākkārt?
Svētki man bija, turklāt ļoti jauki svētki. Bija sirsnīga dāmu klubiņa pēcpusdiena kafejnīcā «Lienīte», kur sanāca nevis titulētas jaunbagātnieces, bet sievietes, kuras varēja justies dāmas, mācījās labāk saprasties, labāk izskatīties, veidot sevi un apkārtni.
Bija neaizmirstams «Zemgales Ziņu» sarīkotais brauciens uz Rīgu, uz Dailes teātra izrādi «Trīsgrašu opera», kuras sižets tik ļoti aktuāls arī šodien.
Bija mans brauciens pie Rīgas mazbērniem. Tur mans četrgadīgais mazdēls man pasniedza paša zīmētu apsveikuma bildi ar salūtu un uzrakstu «Es mīlu Tevi». Tas man atsvēra salūtu krastmalā, salūtu Jelgavā. Es ticu, ja šis mazais cilvēkbērns šodien mīl vecākus, mīl mani, viņš mīlēs Latviju, mīlēs Dzimteni, kādreiz…
