Tie, kas nesenajās 9. maija svinībās vēlas saskatīt vienīgi iemeslu kādam piedzerties un šovinistiskā pārākumā paālēties, smagi maldās. Plaši apmeklētais (vismaz galvaspilsētā Rīgā) uzvaras svētku pasākums ir perfekts tā virziena spogulis, kādā visus šos gadus pēc neatkarības atgūšanas gājusi varas un politiskā elite. Ar visu vējā izmesto integrācijas politikai paredzēto naudu. Patiesībā sākums šodien sašķeltajai Latvijas sabiedrībai jāpameklē līdz ar palaisto fantastisko iespēju sākt atjaunotās valsts celtniecību no vienota barikāžu skatpunkta. Šodienas jaunekļiem un jaunavām, kam deviņdesmito gadu straujā dzīves elpa ir vairs tikai, labākajā gadījumā, nodaļa vēstures grāmatā, to būs pagrūti saprast. Tiem, kas izgāja cauri visiem notikumiem, sākot ar Tautas frontes dibināšanu, barikāžu janvāri, 4. maija deklarāciju, tas nav jāstāsta. Tobrīd neviens nevienu nedalīja savējos un «tajos tur». Tagad esam divkopienu valstī, kurā viena, pateicoties demokrātijas nodrošinātai informācijas apritei, pavērsusies uz savas etniskās izcelsmes valsts pusi – Krieviju. Jo ātrāk to atzīsim kā realitāti, jo ātrāk, ja vien būs vēlēšanās un griba, varēs kaut ko darīt, lai plaisa nevērtos plašāka. Starp citu, iepriekš teiktais nav bezcerīga diagnoze, bet gan tālākas konstruktīvās rīcības iespēja. Muļķīgākais, kas tagad varētu notikt, ir doties pretī iedomātajiem ienaidniekiem ar smagi bruņotu propagandas kavalēriju. Ja tā var teikt, mūs apspēlēs «vienos vārtos».
