Starp Jelgavā dzimušajām personībām Jelgavas Zinātniskā bibliotēka par mēneša jelgavnieku februārī izvēlējusies ebreju glābēju Jāni (Žani) Lipki, kurš piedzima grāmatveža ģimenē 1900. gada 1. februārī. Viņa godam bibliotēkas mājas lapā tiek iekārtota sadaļa ar norādēm uz saitēm un rakstiem, kas stāsta par šo izcilo novadnieku.
«Piešuj» kontrabandu
Par J.Lipkes svarīgāko darbības vietu kļuva Rīga. Par viņa leģendāro drosmi galvenokārt stāsta mutvārdu vēstures liecības, kurām jaunas klāt vairs nenāk. Taču ik pa laikam vēsturniekiem izdodas atrast agrāk nezināmus ar J.Lipki saistītus dokumentus. 2012. gadā iznākušajā igauņu vēsturnieku Raimo Pullatu un Risto Pullatu, kā arī viņu kolēģa Aigara Urtāna grāmatā «Spirta jūra», kas stāsta par spirta kontrabandu Baltijā, minēta arī Rīgas ostas strādnieka J.Lipkes kontrabandas lieta. Tūlīt jāpaskaidro, ka šis augstāko humānisma ideālu apdvestais cilvēks nav piedalījies spirta kontrabandā. Taču 1939. gadā viņš tika vainots kafijas un zīda mežģīņu auduma nonešanā no kāda angļu kuģa. Proti, muitas sargi iztālēm bija pamanījuši Lipkem līdzīgu cilvēku, kurš pa ostas teritoriju nes kādu aizdomīgu saini. Mirkli vēlāk ostas teritorijā tika atrasts pamests sainis, kas tiešām izrādījās kontrabandas prece. Uz aizdomu pamata vien 1939. gada 11. martā Muitnīcas priekšnieks Kreicburgs aprēķināja J.Lipkem sodu 902 latus un 30 santīmus. Tāda ir šo pamesto preču muitas nodokļa pieckāršota summa. J.Lipke bargo sodu pārsūdzēja, taču tas nelīdzēja, un viņam nācās no ostas aiziet. Tā J.Lipke sāka vairāk piestrādāt pie ebreju veikalniekiem Ābrama Liphena un Haima Smoļanska, kas bija pirmie, ko divus gadus vēlāk, sākoties holokausta represijām, viņš glāba.
Dāvids Zilbermanis grāmatā «Kā zvaigzne tumsā» (izdevis muzejs «Ebreji Latvijā» 2006. gadā), kas pagaidām ir vienīgā grāmata par J.Lipki, nemin neko par šo kontrabandas lietu. No minētās autobiogrāfijas ir zināms, ka Rīgas ostā J.Lipke kopā ar citiem strādniekiem piedalījās dokeru streikos, izplatīja nelegālo literatūru. «Toreiz es vēl ticēju komunistiskajiem ideāliem, kuru dēļ ne vienreiz vien tiku pratināts un pārmeklēts,» atceroties savu uzskatu attīstību, D.Zilbermanim atklāja J.Lipke. Tādēļ iespējams, ka viņa vainošana kontrabandā ir saistīta ar politiskajiem uzskatiem, varbūt pat politiska izrēķināšanās.
Niska prasīja naudu, Lipke – nē
Saistībā ar varonību holokaustā «Spirta jūra» stāsta arī par to, ka Somijas leģendārais «spirta karalis» Algots Niska (1888–1954), kurš pēc «sausā likuma» pieņemšanas tēvzemē ar kontrabandas noziegumiem pelnīja miljonus, vācu nacistu okupācijas laikā no Igaunijas uz Holandi un Dāniju izveda 150 Vācijas ebreju, ko pirms tam bija apgādājis ar viltotām Igaunijas un Somijas pasēm. Ir ziņas par vēl dažiem viņa glābtajiem. To gan A.Niska bija darījis par atlīdzību. Turpretī J.Lipke saviem glābtajiem naudu neprasīja. Holokausta vēsturnieks Marģers Vestermanis spriež, ka tas gan neizslēdz, ka J.Lipkes izglābtie ebreji pie iespējas paši viņam deva naudu un dārglietas, kas tika ieguldīti cilvēku glābšanā. «Kā tad citādi, turklāt vēl kara laikā, viens cilvēks varētu uzturēt 55 izglābtos,» atzīst M.Vestermanis.
Arāja lietā nebija ko paskaidrot
Vēl viens dokuments, kas saistīts ar J.Lipki, ir liecinieka nopratināšanas protokols Viktora Arāja lietā 1976. gada 1. aprīlī. Daļēji tas publicēts grāmatā «Kā zvaigzne tumsā». Pratināšana veikta Latvijas PSR Valsts drošības komitejā (VDK) jeb «stūra mājā». Tas vēsta, ka pratināšana sākta pulksten 10.30, bet pabeigta 13.40. Jāpiebilst, ka kara noziedznieku V.Arāju (1910–1988), kurš pēc kara Rietumvācijā dzīvoja ar citu uzvārdu, atklāja un apcietināja 1975. gada jūlijā. 1979. gadā Hamburgā viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Saistībā ar šo tiesu izmeklēšana tika veikta arī PSRS okupētajā Latvijā.
Uz sevišķi svarīgu lietu vecākā izmeklētāja Krasnova jautājumiem J.Lipke atbildēja latviski, par ko liecina tulces Kafanovas klātbūtne. Pirms nopratināšanas J.Lipke parakstījās par to, ka viņam ir izskaidrots pienākums sniegt patiesas liecības, paziņot par visu lietā zināmo.
Izraksts no protokola
Jautājums: Kopš kura laika ebreji sāka meklēt patvērumu pie jums, un kādos apstākļos viņi pie jums nokļuva?
Atbilde: Drīz pēc tam, kad Rīgu bija okupējis hitleriešu karaspēks, sākās represijas pret ebrejiem. Viņus sāka arestēt un nogalināt. Tādēļ 1941. gada vasarā pie manis atnāca paziņas Liphens Ābrams un Smoļanskis Haims un lūdza atļauju noslēpties pie manis. Es piekritu, un viņi palika. Pēc tam, lai izbēgtu no arestiem, ar to pašu lūgumu nāca arī citi ebreji. Arī viņus noslēpu pie sevis. Daži ebreji bēga no Rīgas geto un nāca pie manis slēpties. Tā kā man bija tāda iespēja, dažiem no viņiem es pats palīdzēju aizbēgt. Strādājot «Luftvaffes» noliktavās, man katru dienu no geto bija jāņem ebreju vīrieši darbam minētajās noliktavās. Vakaros es viņus atgriezu atpakaļ geto. Paklausot dažu ieslodzīto lūgumiem, es iemanījos vakarā viņus neatgriezt geto, bet gan atvest pie sevis mājās.
Kā tagad atceros, septiņi ebreji pie manis slēpās vairāk nekā gadu. Zem mana šķūņa viņi sev izraka zemnīcu un tur arī slēpās. Vēlāk, kad bēgļu kļuva vairāk, viņi zem šķūņa izraka vēl vienu zemnīcu. 1944. gada pavasarī es Dobeles rajonā sāku rentēt divas viensētas. Tas bija jādara tāpēc, ka ebreju bēgļu kļuva ievērojami vairāk un slēpt tos mājās kļuva riskanti. Pēc tam, kad es saņēmu rentē šīs viensētas, ebreji turpināja slēpties tur. Rešņos slēpās 7–8 cilvēki, bet Mežamakos – 17. Abās viensētās viņi slēpās speciāli izraktās zemnīcās. Daži ebreji turpināja slēpties pie manis mājās Rīgā.
Kopā ņemot, hitleriešu okupācijas laikā es paslēpu pie sevis 44 cilvēkus. Visi, izņemot latvieti Žani Krastiņu, pēc tautības bija ebreji. Krastiņš pie manis slēpās periodiski, viņu nogalināja 1944. gada vasarā, kad viņš atradās kaut kur ārpus Rīgas.
Jautājums: Vai tas, ka jūs pie sevis slēpāt tik daudz cilvēku, bija zināms hitleriskās okupācijas varas iestādēs, tostarp vācu drošības policijai?
Atbilde: Ja gestapo jeb vācu drošības policija būtu zinājuši, ka es pie sevis slēpju tik daudz ebreju, tad noteikti būtu nošauts kopā ar viņiem. Sākumā es slēpu dažus ebrejus, pēc tam sāku slēpt vairākus. Uzskatīju, ka iekrišanas gadījumā mana atbildība par viena, dažu vai vairāku ebreju slēpšanu būtu vienāda. To visu es darīju, riskējot ar dzīvību.
Domāju un esmu par to pārliecināts, ka Arājs un viņam pakļautie bendes nezināja nekā par to, ka pie manis slēpās ebreji. Ja viņi par to būtu zinājuši, tad noteikti gan mani, gan šos ebrejus būtu likvidējuši. Ebreji, kas pie manis slēpās, savās sarunās Arāju nepieminēja. Tādēļ es nevaru pateikt, vai kāds no viņiem pazina Arāju.
Jautājums: Kas jums ir zināms par padomju pilsoņu masu iznīcināšanas akcijām un Arāja komandas dalību tajās?
Atbilde: Esmu tikai dzirdējis, ka Arāja komanda piedalījās cilvēku masveida iznīcināšanā Biķernieku un Rumbulas mežos. Nekad neesmu bijis šo nošaušanu aculiecinieks. Tāpēc es nevaru pateikt, kas konkrēti tajās piedalījās un kāda loma tur bija Arājam.
1941. gada novembra beigās es biju aculiecinieks ebreju konvojēšanai no ebreju geto uz Rumbulas mežu. Todien kā parasti no rīta devos uz geto, lai dabūtu strādniekus darbam «Luftvaffes» noliktavās. Todien neviens man strādniekus nedeva. Atrodoties pie geto, es redzēju, kā vācu karavīri un latviešu policisti dzina lielu ebreju kolonu no geto pa Maskavas ielu. Kolonu viņi izveda no Ludzas ielas (uz tās un tai blakus ielās atradās geto). Kolonā ejošo upuru vidū bija sievietes, veci cilvēki un bērni. Kaut kādu ceļa gabalu es gāju aiz šīs kolonas. Tad redzēju, kā vācu karavīri un latviešu policisti sita un šāva tos, kuri atpalika no kolonas. Nogalināto cilvēku līķi palika uz ielas, pa kuru cilvēkus dzina uz nošaušanu.
No Arāja komandas es nevienu nepazinu. Tāpēc nevaru pateikt, vai starp tiem, kuri konvojēja kolonu, kuru es redzēju, bija kāds Arāja komandā dienējošais.
Apmēram pēc nedēļas notika vēl viena Rīgas geto ieslodzīto masu iznīcināšanas akcija, par kuru dzirdēju no daudziem pilsētas iedzīvotājiem. Pats tajā dienā geto rajonā nebiju. Tādēļ kaut ko vairāk par todien notikušo masu iznīcināšanu paskaidrot nevaru.
No Austrālijas aizlidoja uz Izraēlu
Sarunās ar D.Zilbermani J.Lipke teicis, ka VDK uz viņa ebreju glābšanas lietām skatījusies ar atklātu neuzticību un aizdomām. Vairākas reizes viņš izsaukts uz nopratināšanu. Jautāts par dēlu Alfrēdu, kuru tēvam neizdevās paglābt no iesaukuma leģionā, un viņš kara beigās nokļuva Rietumos (pirms pāris gadiem mira Austrālijā – red.) «Izmeklētājiem bijušas aizdomas, ka ebreji par viņu glābšanu man maksājuši ar zeltu un briljantiem. Kur es tos tagad slēpjot? Tad nu reiz nervi neizturēja un virsniekam, kurš mani pratināja, pateicu: «Jūs, komunisti, esat tādi paši bandīti kā fašisti, tikai viņi šāva uz cilvēkiem, skatoties viņiem acīs, bet jūs šaujat slepus no muguras – vēl nekrietnāk!» Domāju, ka šādu izlēcienu man nepiedos, bet iznāca tieši otrādi – mierīgi atlaida mājās un vairāk netraucēja,» stāstījis J.Lipke.
1977. gadā, kad «stūra mājā» notika šī pratināšana, VDK beidzot J.Lipkem atļāva izlidot uz Austrāliju, lai apciemotu dēlu (ceļu apmaksāja izglābtie ebreji). Un tad notika «brīnums» – brauciena laikā J.Lipkem bija iespēja aizlidot arī uz Izraēlu, kur viņš iestādīja koku holokausta piemiņas alejā un tika uzņemts ar lielu godu. ◆
