LLU studente Ieva Heinrihsone stāsta par skaļajām pludmalēm, medūzām un «rafiņiem», ko sastapa Ukrainā
«Braucām pēc vasaras! Bija skaidrs, ka jādodas uz Ukrainu, jo tur dienēja mans tētis. Gribējām ūdeņus, tāpēc likās, ka Krimas pussala un Melnā jūra ir īstais galamērķis, kurp doties vasaras vidū, lai iesauļotos un apskatītu pievilcīgu ainavu,» stāsta Lauku inženieru fakultātes studente Ieva Heinrihsone, kas siltākus saules starus kopā ar tēvu un viņa draugiem devās meklēt uz Ukrainas dienvidiem.Kijevā vēl kursē RAF busiņi Pirmā apskates vieta – Kijeva. Ieva tur esot atgriezusies padomju laikos. «Uz ielām stāv muciņpiekabes, no kurām tirgo lejamo alu un kvasu. Ir daudz vecu automašīnu. Visvairāk pārsteidza, ka tur redzējām RAF busiņus «Latvija». Pirms kāda laika valstī pieņēma likumu, ka automašīnām nav nepieciešama tehniskā apskate, līdz ar to daudzu auto stāvoklis ir diezgan traģisks. Atceros, savulaik uz skolu braukāju ar autobusu, kas jau toreiz likās sagrabējis un vecs, taču tur tāds vēl ir lielā cieņā, turklāt, salīdzinot ar pārējiem, ļoti pieklājīgā stāvoklī,» stāsta ceļotāja. Viņa piebilst, ka bijusi patīkami pārsteigta, apskatot pilsētas arhitektūru, – visas ēkas ieturētas vēsturiskā stilā, tikai vienai būvei pilsētas centrā bija moderni stiklotas fasādes. «Pilsētā daudz baznīcu, taču interesantākais šķita tas, ka to apkārtnē ierīkotas pievilcīgas pasēdēšanas vietas un apstādījumi, kas pieejami ikvienam, nevis tikai baznīcas apmeklētājiem, jo teritorija nav norobežota. Satiksme ātra. Visi kaut kur steidzas. Man bija diezgan grūti pierast pie ukraiņu neorganizētā braukšanas stila, bet luksofori atradās ļoti augstu no zemes. Visu sarežģīja arī lielā reljefa starpība. Svētdienās galvenā iela tiek slēgta automašīnu kustībai, pārveidojot to par gājēju ielu. Diezgan iespaidīgi – sešas joslas tikai gājējiem! Cilvēku kustība, šķērsojot ielas, tiek organizēta pazemē, tāpēc tur ir daudz tuneļu. Braucām arī ar metro, kas ir dziļākais Eiropā, un ar tramvaju, kura biļetes cena bija septiņi santīmi,» iespaidos dalās I.Heinrihsone.Pamostoties no sapņa, nonāk tuksnesīPēc galvaspilsētas apskates tālāk ceļš veda uz kāroto Krimas pussalas pludmali Melnās jūras krastā. «Visu nakti pavadījām ceļā. Sapņoju, ka atbrauksim uz zaļu vietu, kur ir pievilcīga pludmale un ziedoši lauki. Taču Aluštā, atverot acis, biju ļoti vīlusies – visapkārt izkaltuši lauki, akmeņaina pludmale un daudz medūzu. Vienā mirklī pazuda kāre uz saules stariem, peldēm un sauļošanos. Vietējie stāstīja, ka, pieskaroties medūzai, sāpēs tāpat kā, ja apdedzinies ar nātrēm, taču tik un tā nebija vēlmes tur peldēties. Priecēja vien arbūzs, kas kilogramā maksāja tikpat, cik sabiedriskā transporta biļete Kijevā, un garšoja lieliski. Ilgi tur neuzkavējāmies un devāmies tālāk, līdz nonācām daudz patīkamākā vietā – Eipatorijā –, kur apkārtne līdzinājās manam sapnim – zaļa un dzīvīga. Šī vide nedaudz atgādināja Latgali, jo bija zemāks dzīves līmenis, taču jāpiebilst, ka Latvijā pie katras privātmājas nepienāk gāzesvads, bet tur gan. Vietējie iedzīvotāji piekrastē piepelnās, izīrējot ūdensmotociklus un laivas. Katrs tirgonis vienkārši norobežo savu sauszemes un ūdens pleķīti un piedāvā ūdens transportu. Ūdens jūrā silts, smiltis karstas, bet uz oļiem plikām kājām uzkāpt nav iespējams, tad tās uzreiz apdeg,» stāsta Ieva. Pludmale tur skaļa, sauļojoties nav iespējams aizmigt, jo ik minūti traucē uzbāzīgie tirgotāji, kas piedāvā saldējumu, kukurūzu un šašliku.Gardākais ēdiens no labākajām izejvielāmTālāk ceļš veda uz Ai Petri kalnu. Lai sasniegtu 1234 metrus augsto virsotni, 18 kilometru jābrauc pa serpentīnu. Dabasskati vilina, ainava neaprakstāma – debesis saplūst ar jūru – taču brauciens ir bīstams. «Kad tikām līdz virsotnei, nedaudz augstāk bija jādodas kājām. Vēl nepaspējām izkāpt no mašīnas, kā vietējie aicināja uz kafejnīcu nobaudīt ēdienu. Interesanti, ka pusdienot aicināja neskaitāmas bodītes, visi solīja visgaršīgāko pārtiku no vislabākajām izejvielām, taču visur bija vienāda ēdienkarte – šašliks, plovs un zupa. Bet visiem vislabākā,» smejas Ieva. Vēlāk ceļotāji apskatīja arī Jaltu. Ieva šo pilsētu pielīdzina Latvijas Majoriem. Piejūras pilsēta, kņada, mazas bodītes, svaigi spiestas sulas. Ūdens jūrā tik sāļš, ka, tam nožūstot, uz ādas un apģērba paliek balti pleķi. «Braucām ar laiviņu pa līci. Ūdens dzidrs. Pludmales pilnas atpūtniekiem. Redzējām arī pilsētas simbolu, kas apvīts ar stāstiem un leģendām. Ja vērīgi ieskatās kalnu grēdā, varot redzēt gulošas sievietes siluetu. Pašiem tas mums neizdevās, taču, kad parādīja, ikreiz, paskatoties uz kalnu, mirkli varēja to saskatīt. Krimas pussalā klimats ievērojami siltāks nekā Kijevā. Pirmo reizi mūžā redzēju maksas pludmali. Protams, izmantojot savu dvieli, cena bija zemāka, nekā ņemot pludmales inventāru,» stāsta Ieva. Viņa piebilst, ka astoņās dienās nobraukts ap 5060 kilometru un mērķis atrast vasaru tika sasniegts. Ūdens tiešām ir dzidrāks, saule spožāka, bet kalni augstāki. Taču, ja būtu izdevība ceļot uz Krimas pussalu vēlreiz, Ieva priekšroku dotu citai dienvidu zemei, nevis Ukrainai. Ievas novērojumi, ceļojot Ukrainā Pie katras pilsētas robežas ir simboliski vārti, kas sveic ciemiņus, – pilsētas logo vai nosaukums, kas Latvijā ne visur tiek popularizēts. Ēdiens ir ļoti garšīgs. Ja esi ieradies Ukrainā, noteikti jānobauda speķis, tas tur garšo neatvairāmi. Pārdomāta arhitektūra Kijevā, visas ēkas ir vienotā vēsturiskā stilā. Slikta ceļu kvalitāte un neorganizēts braukšanas stils, turklāt daudz vecu automašīnu, jo tur nav jāiziet tehniskā apskate. Valstī ir izteikti nabadzīgi cilvēki un izteikti bagātnieki, vidusslāņa nav.
