Daudzie novadu, pagastu un pilsētu svētki ir labs iemesls paviesoties tuvākās un tālākās Latvijas vietās. Ciemošanās Lībiešu krastā, kur nedēļas nogalē notika gadskārtējie Līvu svētki, šķiet sagaršojama un sajūtama vēl ilgi pēc atgriešanās Zemgales līdzenumos, kur jūras vietā viļņojas labības lauki. Vēl braucot mājās, uz mēles jūtama svaigi kūpinātas butes garša, sejā gluži kā zvejniekam pierauts saules sārtums un drēbēs apmaldījušies graudi no balti smilšainās jūrmalas.
Vasara, nenoliedzami, ir ceļojumu laiks, un maršruts pa lībiešu krastu un tuvējiem iekšzemes ciematiem un mazpilsētām ir laba izvēle, it īpaši Zemgales iedzīvotājiem.Kaut vai tāpēc, lai, ikdienā pieraduši pie taisni cirstās pareizās latviešu valodas, ieklausītos kā jūrnieku ziņģē skanošajā kurzemnieku dialektā.
Ciemos pie «rāndalist»
Lībieši ir viena no septiņām Baltijas jūras somu tautām. Viņu pirmsenči – Baltijas jūras somu ciltis – Latvijas teritorijā konstatējami jau ap 3300. gadu pirms mūsu ēras. Vēstures avotos pirmās drošās ziņas par lībiešiem esot saglabājušās Krievzemes hronikā «Pagājušo laiku stāsts», kur lībieši minēti pie tautām, kuras 12. gadsimtā maksājušas meslus Krievzemei. Kopš 12. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem rakstos atrodamas sistemātiskas ziņas par lībiešu vēsturi.
Viņi paši sevi dēvē par «rāndalist» (jūrmalniekiem) un «kalāmied» (zvejniekiem), un jūra vienmēr ir ieņēmusi centrālo vietu viņu dzīvē. Tieši to arī vēl tagad nevar nepamanīt mazajos tās puses ciematos. Lai gan laika gaitā apbūve loģiski ir mainījusies – tajā ielauzušies mūsdienīgāki vaibsti, tomēr spilgti saskatāma cieņa un mīlestība pret pagātni un lepnums par savām saknēm. Ciemati apbur viesus ar mazām zvejnieku mājelēm, pie kurām vēl arvien stāv laivas, saulē balo zvejas tīkli, Mazirbē (iespējams, tur notiekošo svētku dēļ) ik pa pāris mājām uz ceļa rotājas uzraksts, kas liecina, ka tur var nopirkt butes. Tiesa gan, nevienu vietējo lietojam vārdu «butes» nedzirdējām, tur kūpina un ēd tikai plekstes. Un katrs vietējais zina pastāstīt, kā «tā plekstīt pareiz’ kūpinām».
Lai arī uz lībiešu svētkiem Mazirbē mazajā ciemā sarodas glauni lielpilsētas džipi, švītīgi kungi un dāmas augstpapēžu kurpēs, nevar nepamanīt – svētki tomēr ir vietējo sarīkojums, galvenokārt sev par prieku, un, ja viesi grib paskatīties, kādi te forši cilvēki, lai jau skatās ar. Tiek pateikts paldies tiem, kas vēl arvien prot runāt lībiešu valodā, un tiem, kas uztur dzīvas tradīcijas. Kā jau visos šāda veida svētkos, neiztiek bez amatnieku tirdziņa, dziesmām un dejām.
Vieglu smaidu izraisa lepno pasākuma viesu stumdīšanās vienīgā vietējā veikala rindā kopā ar saules nobrūninātiem, gluži kā viņu kūpinātās plekstes, vietējiem vīriem, kas atkailinātam ķermeņa augšdaļām snaikstās, lai iegādātos dienišķo maizi vai dzeramo. Grūti iedomāties līvu svētku viesus iepērkamies lielajās Latvijas pilsētās šāda kalibra veikalos, kur blakus trīs rindām alkoholisko dzērienu un saldējumu saldētavai grēdās slejas viss dzīvei nepieciešamais, sākot ar tualetes papīru un beidzot ar saimniecības ziepēm, bet uz letes pie visā Latvijā iecienītajiem buljona pīrādziņiem lepni stāv sklandrauši.
Ja atskatās pagātnē, lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās tieši Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 kilometru garā un divus līdz piecus kilometrus platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur dzīvoja 12 lībiešu ciemos – Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā(Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).
Līdz ar ekonomisko attīstību straujāki kļuva lībiešu un latviešu saplūšanas tempi. Tos sevišķi veicināja lielie vēsturiskie notikumi – Pirmais un Otrais pasaules karš. Lībiešus izdzina no viņu dzīvesvietām, daļa vīriešu krita karā, daudzi aizklīda pasaulē un jūrmalas ciemos vairs neatgriezās. Lībiešu skaitu samazināja arī padomju varas deportācijas uz Sibīriju un Ziemeļkrieviju 1941. un 1949. gadā.
Dzīve pie dzeloņdrāšu žoga
Sevišķu postu lībiešu kopienai nodarīja padomju okupācijas laiks pēc Otrā pasaules kara. Ziemeļkurzeme bija kļuvusi par pierobežas zonu, lībiešu ciemos izvietojās krievu militārās bāzes. Zvejniekiem aizliedza izbraukt jūrā un nodarboties ar tradicionālo iztikas iegūšanas veidu – zvejniecību. Viņi no mazajiem ciemiem bija spiesti pārcelties uz Ventspili, Kolku un Roju, kur zvejniecība robežsargu uzraudzībā bija iespējama. Sakarā ar iedzīvotāju samazināšanos lībiešu ciemos tika slēgtas skolas, veikali. Un zvejniekciemi kļuva tukšāki. Lūžņa, Lielirbe un Jaunciems praktiski izzuda kā apdzīvotas teritorijas.
Pitraga pludmalē satiekam veco jūrnieku Ilgoni, kurš vispirms meklē sarunu biedrus jauniešu grupā, kas laikam ir kādas vasaras nometnes dalībnieki un pie jūras pulcējas uz savu vakara apli, bet, neradis tur cerēto atsaucību, nāk runāties ar mums. Ilgonis stāsta par dzīvi, kāda tā šaipusē bijusi senāk, par dzeloņdrātīm, kas vijušās visā kāpu garumā, un to, kā viņš lavījies garām sargu posteņiem nopeldēties. Diezin kāda laime tolaik neesot bijusi, jo arī zvejā varēts doties tikai īpašās vietās un konkrētos laikos. Tiesa gan, arī par tagadējiem laikiem Ilgonis spļaudās, atzīstot, ka mazajiem zvejniekiem neesot viegli izpildīt visas prasības, kas ieviestas no augšas. Bet to nu Ilgonis zina pavisam droši: «Tā jūrs māl’ kādreiz bij’ tik tīr’, kā baptists baznīc’ grīd’ nav bij`s nekad!»
Savukārt vietējie vasarnieki Mazirbē, dodoties apkopt senču kapus, pa ceļam ved mūs rādīt vietu, kur kādreiz bijis šaursliežu dzelzceļš uz Ventspili. Tagad par to liecina vien piemiņas akmens, saglabājusies dzelzceļa palīgēka un Mazbānīša dabas taka gandrīz septiņu kilometru garumā. Taka ved pa bijušo šaursliežu dzelzceļa stigu no Mazirbes līdz Sīkragam. No 1916. līdz 1963. gadam tur kursējis vilciens, ko vietējie saukuši par mazbānīti.
Puļķu maizes Slīteres parkā
Jau pirms brauciena uz Lībiešu krastu internetā nejauši atrodam informāciju, ka nedēļas nogalē pie Šlīteres bākas notiks Kukaiņu nakts. Lībiešu svētki Mazirbē to mums likuši aizmirst – labi, ka kempinga Pitragā saimnieks kopā ar bērniem dodas turp un atgādina par pasākumu. Labi, jo tas patiešām ir interesants, lai gan vakara gaitā izrādās – īpašu kukaiņu ieraudzīšanai nav piemēroti laikapstākļi – vējš par lielu. Jau ierodoties pie bākas, pasākuma apmeklētāji tiek draudzīgi sagaidīti ar iespēju turpat iekurtajā ugunskurā cept puļķu maizes – uz koka zariem tiek salipinātas rudzu miltu mīklas piciņas. Var uzkāpt pašā bākā, bet blakus namiņā skatīties filmas par dabu un paši mēģināt noteikt dažādus kukaiņus. Interesantākā ir nakts ekskursija pa Šlīteres dabas taku kopā ar dabas pētnieku Vilni Skuju, kurš liek ekskursijas dalībniekiem pavisam citām acīm palūkoties uz takas garumā redzamo – saskatīt jenota pēdas uz koka laipas, ieraudzīt vakarlēpi un saprast, kādas bagātības slēpj parka daba.
Šlīteres bāka atrodas Šlīteres Zilo kalnu kraujas malā, mazliet vairāk nekā piecu kilometru attālumā no jūras. Uzkāpjot bākas piektajā stāvā, apmeklētāji nonāk nepilnu 100 metru augstumā virs jūras līmeņa. Šeit paveras skats uz Slīteres Nacionālā parka mežiem un Baltijas jūru — skaidrā laikā var redzēt Sirves bākas torni Sāmsalā (Igaunija), arī Irbenes radiolokatora šķīvi un Miķeļbāku. Šlīteres bāku 1849. gadā uzcēla Dundagas muižas barons mežu ugunsnovēršanai un kā dienas orientieri kuģiem, kas kuģoja pa Baltijas jūras Irbes šaurumu. Bākuguns Šlīteres bākā dega līdz 1999. gadam, kopš 2000. gada tā ir tūrisma objekts.
Slīteres Nacionālais parks dibināts 2000. gadā, bet tā aizsākumi meklējami jau 1921. gadā, kad Šlīteres Zilo kalnu pakājē tika izdalīts dabas piemineklis 1100 hektāru platībā. 1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7861 hektāru platībā, 1977. gadā to palielināja līdz 14 882 hektāriem. 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus. Šobrīd parka teritorija aizņem 16 360 hektāru sauszemes un 10 130 hektāru jūras akvatorijas līdz 10 metru dziļumam Baltijas jūrā un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē.
Dabas daudzveidības ziņā Slīteres Nacionālais parks ir viena no bagātākajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē, un to dēvē par Baltijas jūras iepriekšējo attīstības stadiju «brīvdabas muzeju». Maigais Ziemeļkurzemes klimats ir iemesls, kādēļ teritorijā ir liela augu sugu daudzveidība (ap 860) un atrodami arī daudzi Latvijā reti augi (piemēram, parastā īve un Baltijas efeja). Slīteres Nacionālā parka teritorijā atrodami visi Latvijā sastopamie meža augšanas apstākļu tipi, kā arī purvu tipi un to pārejas formas.
Piemineklis Krokodilu Dandijam
Apceļojot lībiešu krasta ciematus, noteikti vērts iegriezties arī Dundagā. Pirmoreiz šī pilsēta vēstures avotos minēta jau 1245. gadā. No tiem laikiem saglabājusies Livonijas ordeņa pils. Viens no Dundagas savdabīgākajiem objektiem ir liels betona krokodils, kas novietots Talsu un Dinsberga ielas stūrī. Tas veltīts šeit dzimušajam dēkainim un krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam (1925–2006), kurš Otrā pasaules kara laikā emigrēja uz Austrāliju un kļuva par prototipu populārās filmas «Krokodilu Dandijs» (1986. g.) galvenajam varonim.
Savukārt pie ceļa Dundaga–Ģibze atrodas Liepniekvalka (Peldangas) alas, kur avoti izskalojuši Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu. Peldangas labirints ir aptuveni piecus metrus augsts un divdesmit metrus plats atsegums, ko veido devona, arukilas un burtnieku svītas pelēcīgais smilšakmens. Tā ir sarežģīta šauru pazemes alu sistēma ar piecām ieejām. Alu kopgarums sasniedz 70 metru – tas ir garākais dabisko alu labirints ne tikai Kurzemē, bet arī Latvijā. Šo labirintu veido viena lielāka un divas mazākas sazarotas telpas, kas savā starpā savienotas ar tuneļiem. Pēc aizgrūšanas alas atraktas, tomēr apskatāmas tikai no ārpuses, jo ejas tālāk pazemē ir aizbirušas ar smiltīm.
Protams, tie nav vienīgie apskates objekti šajā Latvijas malā, taču vienā nedēļas nogalē visus aptvert nevar un arī nevajag. Drīzāk lēnu garu izbaudīt kādu nesteidzīgu sarunu ar vecu zvejnieku vientulīgā Kurzemes pludmalē, kamēr viņi vēl tur ir sastopami un var pastāstīt visu gan par plekstu pareizu kūpināšanu, gan mūžā pieredzēto. ◆
