Par Sergeja Bižāna rakstiņu «Kontrasts divu lēcienu attālumā» («Ziņu» 11. martā). Es arī biju tajā senioriskās gaisotnes un padomju laikiem raksturīgajā sarīkojumā «ar izteiktu sirmuma nokrāsu».
Par Sergeja Bižāna rakstiņu «Kontrasts divu lēcienu attālumā» («Ziņu» 11. martā).
Es arī biju tajā senioriskās gaisotnes un padomju laikiem raksturīgajā sarīkojumā «ar izteiktu sirmuma nokrāsu». Ozolnieku tautas nama zāle bija pārpildīta.
Kad kopīgi ar Bižāna kungu iemalkojām pa vīna glāzei, viņš pret visai romantisko gaisotni sakoptajās, lieliski izremontētajās telpās nebija tik ironiski noskaņots, kā tas izpaužas publikācijā. Senioru sirmgalvju kontingents zālē nu nepavisam nebija noteicošais. Šķiet, ka es starp dancotājiem biju sirmākais un vecākais. Bet omulību jau nemēra ne ar sirmumu, ne galvvidus plikumu, ne personas koda datiem. Zālē pārsvarā bija paaudze, kam līdz «Sendienām» vēl tālu un «Pīlādzīša» atmosfēra nešķiet pievilcīga. Te nāk atpūsties ģimenes. Vai tā būtu tā «padomju laikiem raksturīgā» iezīme?
Nezinu, vai paša Sergeja jauneklīgie gadi ļauj objektīvi spriest par padomju laikiem. Es gan atceros, kā pār publiskajām ballītēm valdīja Kanopkas un Riņķa bandas, kā vēlāk pilsētas kultūras namā «brālīgo» tautu domstarpību izrēķināšanās laikā grādīgās dziras uzbudinātā danču publika pie pils saliņas kasieri ar visu kasi teju teju neiemeta kanālā. Ikkatrā deju sarīkojumā dežurēja miliči.
Ozolniekos 8. martā sarīkojumā nebija ne piedzērušo, ne fizisku izpausmju incidentu, policijai tur nav ko darīt. Ir lietderīgi atgādināt, kādā paskatā Ozolnieku tautas nams bija padomju gados. Uz skatuves tecēja lietus ūdens, zālē logi aiznagloti ar dēļiem, lai noslēptu griestu izbūves latviskās iezīmes, grīda bija šķirbaina, grumbuļaina. Lielās pozitīvās pārmaiņas, kādas ar pagasta atbalstu tagad vērojamas tautas namā, nebūt nav beigušās. Ja vien Bižāna kungs būtu painteresējies, uzzinātu, kādi labiekārtojumi vēl gaidāmi šogad un nākamos gados.
Jā, tiešām gleznu izstāde foajē savdabīgi papildināja sarīkojumu. Tiesa, autors Pēteris Šetohins nav no glezniecības pirmā lieluma zvaigznēm, taču skatītāju interese ir liela. «Sirmuma nokrāsa» šajā gadījumā netraucē, bet gan rosina uz citām pārdomām. Vai tas nav netaktisks pārmetums pilsētas kultūras nama gleznošanas studijai, kurā joprojām darbojas arī amatieri cienījamos gados? Un ko tad ieteikt mūsu pilsētas ievērojamākajiem māksliniekiem Gunāram Ezerniekam, Edvīnam Kalneniekam, Mārcim Stumbrim, Uldim Rogam, kurus jau rotā «sirmuma nokrāsa» – likt pindzeli malā un bāzt bildes aizkrāsnē?
Ko tad darīt mums, sirmajiem? Uz diskotēkām vairs prāts nenesas. Sēdēt uz gultas malas un šūpot kājas? Negribētu ticēt, ka Bižāna kungs mums tādu «laimi» novēlētu. Cik nu spēsim, spirināsimies šādiem novēlējumiem pretī. Iejūtību, to gan mēs gaidām.
