Pirms pāris nedēļām uz «Ziņām» piezvanīja Hilda Pudele, kas visu sava darba mūžu atdevusi mūsu lauksaimniecības augstskolai.
Pirms pāris nedēļām uz «Ziņām» piezvanīja Hilda Pudele, kas visu sava darba mūžu atdevusi mūsu lauksaimniecības augstskolai. Viņai ar vīru Uldi šķiet savādi, ka mūsdienās nekas presē nav bijis publicēts par Jāni Alksni, agronomu, saimniecības vadītāju, kuram ir lieli nopelni LLU mācību un pētījumu saimniecības «Vecauce» atjaunošanā pēc Otrā pasaules kara. Jāpiebilst, ka patlaban šim izcilajam vīram ir 93 gadi. Taču, dzīvojot pie meitas Jelgavā, Alkšņa kungs jūtas labi aprūpēts, gana mundrs un labprāt stāsta par savā garajā dzīvē pieredzēto.
Jānis Alksnis ir dzimis vienpadsmit bērnu ģimenē Kabiles pagasta Zutēnu muižā. Grūtajos kalpu dzīves apstākļos no viņiem izdzīvoja divas meitas un pieci dēli. 1924. gadā māte nomira un aizbildniecību pār jaunākajiem bērniem vajadzēja uzņemties vecākajai meitai Emīlijai. Nodibinoties Latvijas valstij, ģimene saņēma 19 hektāru jaunsaimniecību, kurā jau no mazotnes bērni iemācījās strādāt.
Emīlija bija liela grāmatu lasītāja. Vakaros viņa uzbūra aizraujošas vēstures ainas, un tā Jānis, cerēdams tikt pie spožiem ieročiem un piešiem, 1929. gadā brīvprātīgi pieteicās dienestam Latvijas armijā. «Tur man atvērās acis. Sapratu, ka cilvēks bez izglītības ir kā dzīva gaļa un vairāk nekas,» par šo jaunības laiku saka vecais vīrs. Interesanti, ka Daugavpils jātnieku pulka ložmetēju eskadronā pēc gada nodienēšanas tika vilktas lozes – vai nu tu vari tikt mājās tūlīt, vai arī jānokalpo vēl pusgads. Kareivim Alksnim trāpījās, kā viņš pats saka, laimīgā loze. Tā, nākot mājās, tūlīt, pat bez sazināšanās ar tēvu, iestājās divgadīgajā Saldus Lauksaimniecības skolā. Pēc tās beigšanas sekoja mācības Kazdangas Lauksaimniecības vidusskolā. Un tad (tas jau bija 1937. gadā) ar jaunāko brāļu Jēkaba un Mārtiņa palīdzību Jānis nolēma iestāties Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Tajā laikā Mārtiņš mācījās jūrskolā, un viņam bija iedalīts atsevišķs būcenis, kurā pie labas gribas varēja izmitināt arī vecāko brāli. Savukārt Jēkabs jau bija kļuvis par jūrnieku, un viņš solījās segt skolas naudu. Pirmais studiju gads Rīgā pagāja, dzīvojot pusbadā. Taču, kaut arī Jēkaba kuģis nokavējās, skolas naudu studiju biedri Jānim sameta un aizdeva, un viņš sekmīgi tika tālāk.
Kad Ulmaņtēvs sola, tad pilda
No 1937. gada Jānim Alksnim spilgtā atmiņā ir studentu boikots. Problēma bijusi samērā augstajā lekciju naudā (120 latu gadā), stipendijas trūkumā. Studenti lielā pūlī devušies pie prezidenta. Cilvēku straume piepildījusi visu Pils laukumu tā, ka beidzamajiem vajadzējis stāvēt uz Valdemāra ielas. Vispirms iznācis adjutants, ko pūlis noraidījis: «Nē, ar to mums nav runāšana.» Tad nācis pats prezidents. Studenti taisījuši lielu troksni. Ulmaņtēvs metis rokām un teicis: «Paga, paga, draugi, tā ne! Tā mēs neko nepanāksim. Jūs man izbīdiet dažus priekšstāvjus, lai runā un pasaka, ko jūs gribat.» Tā arī izdarīja. Prezidents, noklausījies studentu prasības, pateicis: «Būs!» Un tiešām, pēc pusgada studentiem izdotas speciālas čeku grāmatiņas, ar kurām katru mēnesi bankā saņēmuši stipendiju. Arī lekciju nauda tikusi atcelta. Nu arī trūcīgs students varējis dzīvot.
1939. gadā, kad pēc Kārļa Ulmaņa rīkojuma no Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un Mežsaimniecības fakultātēm tika izveidota Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, Jānim Alksnim pirmo reizi bija jādodas uz praksi mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce».
Esiet pirmais leģionāru sarakstā!
Tomēr 1940. gada notikumi sagrieza dzīvi kājām gaisā daudziem. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai nomainījās rektors, kura sekretārs norīkoja jauno agronomu Alksni braukt strādāt uz Elejas Mašīnu traktoru staciju. Taču norīkojuma vietā, nevienu nesastapis, viņš galu galā kļuva par agronomu Bēnes sēklaudzēšanas saimniecībā. Pareizāk sakot, jaunajos politiskajos apstākļos Jānim Alksnim iznāca šo saimniecību vadīt, jo no Rīgas atsūtītais direktors, agrākais rūpnīcas strādnieks, kā pats atklāti atzina, no laukiem neko nejēdza. Šajā darbavietā Jānis Alksnis laimīgi pārlaida 1941. gada 14. jūnija izvešanu, taču vācu laikā, kad sākās vervēšana leģionā, viņš dabūja no saimniecības aiziet. Pagasta skrīveris brīvprātīgo leģionāru sarakstā Jānim Alksnim kā plašā apkārtnē cieņu iemantojušam vīram atstāja pirmo numuru. Noklausījies telefonā skrīvera, dzimuša baltvācieša, patētisko uzrunu, pirmā numura kandidāts iejautājās: «Bet vai jūs pats sevi šajā sarakstā esat ierakstījis?» Klausulē iestājies klusums, un tad sekojusi atbilde: «Vēl ne, bet ierakstīšos.» Par savu tā laika viedokli Jānis Alksnis saka: «Kāda nozīme iet kopā ar vāciešiem karot, ja izredzes uzvarēt viņiem nebija. Kolīdz vācietis tika atsviests atpakaļ, tūlīt bija skaidrs, ka viņam jāpaspēlē gribi vai negribi. Propaganda gan valdīja briesmīga, taču cilvēki laukos runāja un stāstīja tālāk par to, ko bija redzējuši vai uzzinājuši patiesībā.»
Kaut visur bija drupas
Jūtot, ka Bēnē palikšana nav vēlama, jaunais agronoms pārcēlās uz Naudītes pagasta Jaunsesavu, kur, strādājot krejotavā, pārlaida frontes līniju.
Pēc kara gan agrākajā darbavietā Jaunsesavā, gan akadēmijā Jelgavā visapkārt bija drupas. Meklējot darbu, Jānis Alksnis nokļuva Rīgā, kur atjaunotajā Latvijas (ne vairs Jelgavas) Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) viņam piedāvāja asistenta vietu Lopkopības katedrā. Tūlīt radās problēmas ar studentu prakses vietas izvēli, jo pēc kaujām pie Auces drupās bija arī mācību un pētījumu saimniecības ēkas. 1945. gada rudenī akadēmijas studenti brauca praksē uz Vircavas pagasta Oglaini, kur atradās K.Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa pamestā saimniecība. Taču tajā trūka vietējo darbinieku, kas spētu gan ražošanas, gan studentu apmācības lietas pietiekamā līmenī uzturēt. 1945. gada vasarā un rudenī tur par darbaspēku izmantoja vācu gūstekņus, bet ilgi tā saimniekot nevarēja.
1945. gada novembrī Jānis Alksnis tika norīkots uz Auci, kur vajadzēja palīdzēt agrākajai mācību un pētījumu saimniecības darbiniecei Mariannai Zariņai sagatavot ziemas mītnes 25 tīršķirnes Latvijas brūnajām govīm un 12 zirgiem. Šo ganāmpulku Marianna Zariņa, frontei pāri ejot, bija izglābusi no izvazāšanas. Jānis Alksnis sāka iepazīties ar agrākajiem «Vecauces» darbiniekiem Kristapu Tensbergu, Robertu Bušu, Arnoldu Šteinbergu un citiem. 1946. gada sākumā LLA vadība pieņēma lēmumu atjaunot agrāko mācību un pētījumu saimniecību un par tās direktoru nozīmēt Lopkopības katedras asistentu Jāni Alksni. Sevišķi par «Vecauci» rūpējās LLA rektors Jānis Peive, kas saimniecībā ieradās vai katru nedēļu.
Kā čekisti ieķīlāja zirgus
Jānis Alksnis stāsta: «Darbs Aucē veicās labi. Man izdevās savākt godīgus, prasmīgus darbiniekus. Taču vienā reizē iznāca saķeršanās ar čekas priekšnieku. Čekisti bija savākuši armijas zirgus, ko nevērīgi laida pāri saimniecības laukiem. Vīri ienāca un teica: «Ja tā, mēs nestrādāsim!» Man bija bail ko čekistiem aizrādīt, taču, kad vīri otrreiz nāca iekšā, norīkoju zirgus savākt mūsu stallī. Pēc brīža zvanīja čeka, lai atdodot zirgus. Atbildēju, ka nedošu. Vēl pēc laiciņa atsūtīja zirgiem pakaļ zaldātus. Bet zirgi taču grib ēst, un bija vien jālaiž ārā. Naktī atnāca zaldāti pēc manis. Tad nu «čekā» priekšnieks ņēmās mani «tribelierēt». Godāja par budzi, «šucmani», aizsargu, tomēr nākamajā rītā «čekas» zirgu ganībām atradās cita vieta. Kad pēc dažām dienām atbrauca Peive, izstāstīju par šo notikumu. Rektors man neko neteica, taču pēc pāris nedēļām visa Auces čekistu komanda bija nomainīta».
Jaunajam «Vecauces» direktoram netrūka arī nelabvēļu. Sevišķi daudz tādu radās pēc Auces rajona izveidošanas. Komunistu funkcionāri gribēja mācību un pētījumu saimniecības vadībā iedabūt savus ielikteņus. Sūdzības par nepakļāvīgo direktoru Alksni tika sūtītas uz Jelgavu, Rīgu un pat Maskavu. Reiz kāda no pārbaudes komisijām konstatēja, ka direktors pieņēmis darbā budžus, kulakus un citus neuzticamus tipus, kas ir nekavējoties jāatlaiž. Tomēr direktors par saviem cilvēkiem prata pastāvēt, nevienu no saimniecības darbiniekiem neizsūtīja arī 1949. gada martā. Pēc septiņiem darba gadiem Jānis Alksnis tomēr dabūja no direktora amata aiziet, bet tad jau par karā sagrautās «Vecauces» dzīvotspēju neviens vairs nešaubījās – mācību un pētījumu saimniecība bija atjaunota.
