Dzīve pēc nāves, tās stāvokļa raksturojums vienmēr bijusi atturīga un interesējoša, sāpīga un neatminama mīkla. Pat tiem, kas ir pārliecināti par pēcnāves dzīvi.
Dzīve pēc nāves, tās stāvokļa raksturojums vienmēr bijusi atturīga un interesējoša, sāpīga un neatminama mīkla. Pat tiem, kas ir pārliecināti par pēcnāves dzīvi.
Dažādās kristiešu nominācijās arī ir dažādi viedokļi par pēcnāves gaitām.
Katoļi, pamatodamies uz Makabeju grāmatas vēstījumu, tic šķīstītavai kā starpstāvoklim pēc nāves un pirms paradīzes vai elles. Luterāņi un baptisti nevēlas balstīties uz apokrifu rakstiem, par kuriem nevar būt drošs, ka tie ir Dieva inspirēti. Pamatojoties uz Bībeles vēstījumu par Lācaru (Lūkas 16:22-31), viņi uzskata, ka dvēsele uzreiz nonāk vai nu Dieva paspārnē, vai ellē. Citās nominācijās vai konfesijās vēl pastāv minējumi par miega starpstāvokli, kas nav ne šķīstītāva, ne paradīze, ne elle. Dvēsele guļ, līdz Apokalipses piepildījumā tiek uzmodināta. Arī par elli ir dažādi minējumi… Vai nu tā ir mūžīgu moku vieta, vai vieta, kur tam nolemtās dvēseles var tikt vienreiz un pilnīgi iznīcinātas uz mūžiem. Galējais un kopējais verdikts tā arī nav pasludināts. Skaidrs var būt tikai tas, ka tā ir Bībeles kompetence.
Materiālistiskā pasaule, kuras pārstāvji noliedz Bībeles patiesības, sašķobījās tieši tās sastāvdaļas – fizikas – atklājumu dēļ, un virsroku guva materiālistiskā pasaule, kuras pētnieki nav nolieguši pēcnāves dzīvi un Dieva eksistenci. Tās ir gan atsevišķas likumsakarības, gan visa kvantu fizika vai relativitātes teorija kopumā. «Iespējama Visuma dimensija, kas nav pakļauta laikam, tajā nav nedz pagātnes, nedz tagadnes, nedz nākotnes laika izpratnē,» skaidro franču fiziķis Režī Ditejs. «Smadzenes nav nekas cits, kā intelektuāls filtrs. Visums – tā ir tikai parādība, kā teicis Platons (un Šopenhauers). Tāda ir tīri materiālistiska un nebūt ne reliģioza mūsu apziņas fizika.»
Ārsti reanimatori bija pārsteigti, kad sāka sekot pacientu stāstītajam, ko viņi redzējuši klīniskās nāves laikā. Tādi zinātnieki, kā E.Kiblers-Ross, Dž.Ričijs, R.Mudijs, K.Oziss un E.Haraldsons sāka dokumentēt un pētīt šos gadījumus. Par pasaules bestselleru kļuva Reimonda Mudija grāmata «Dzīve pēc dzīves», kurā aprakstīti viņa pētījumi. Savukārt kristīgajā pasaulē ar skepsi izturas pret šiem it kā izdevīgajiem pētījumu rezultātiem, jo konstatēts, ka narkotisku vielu iespaidā, nenonākot komā, cilvēki piedzīvo līdzīgas vīzijas. Pasaules mitoloģijā to apraksts visprecīzāk sastopams Tibetiešu Mirušo grāmatā.
Apstrīdēt vai neapstrīdēt – tas ir katra ziņā. Taču no fizikas viedokļa – pastāv enerģijas nezūdamības likums. Jau sen atklāts, ka cilvēkā nav tikai tradicionālie enerģijas veidi. Ja, cilvēkam nomirstot, visu enerģiju pēdējā pārstāve siltumenerģija pēc nezūdamības likuma tiek atdota zemei, tad jāšaubās vai zeme uzņem nesen atklātos bioloģisko enerģiju veidus, kas pat ir izmērāmi ar elektromagnētiskajiem viļņiem. Kur paliek šī enerģija? Ir izpētīts, ka, atmirstot zināmai smadzeņu daļai, kurā it kā vadzējis būt attiecīgai atmiņas informācijai, pati informācija saglabājas. Kur paliek enerģija, kurā koncentrēta atmiņas bibliotēka?
Kāpēc mirušo dvēseles mūs neapgaismo? Varbūt tās to dara, taču ne mums saprotamā veidā. Bet varbūt – kā Bībelē: «Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.» Līdz šim pasaules vēsturē to pierādījusi tikai viena persona – Jēzus Kristus.
Pierādījumu trūkuma dēļ pēcnāves dzīvi loģiski var apšaubīt, bet tikpat labi var apšaubīt pretējo. Jo nav jau arī galēju pierādījumu, ka tāda pēcnāves dzīve noteikti neeksistē.
