Emocionālie aspekti ir fundamentāli svarīgi izglītības procesos, lai notiktu pilnvērtīga attīstība.
Jeila Universitātē 1987. gadā sākās padziļināti pētījumi, kas noteica to, kāpēc dažiem cilvēkiem izdodas labāk saglabāt koncentrēšanos, darba spējas, pozitīvu uztveri, analīzi un komunikācijas spējas. Izrādījās, ka darīšana ir ar mijiedarbību starp emocijām/sajūtām un intelektuālajiem/analītiskajiem procesiem. Padziļinoties smadzeņu pētījumiem, parādījās jauna definīcija – emocionālais intelekts.
Ko par emocionālo intelektu saka zinātne?
Emocionālais intelekts (EQ) kopš pagājušā gadsimta beigām ir ļoti daudz pētīts gan skolās, gan uzņēmumos, gan jauniešu mācībās. Un izrādās, ka tas ir ļoti svarīgs elements, lai mēs varētu saglabāt savas darba spējas, veiksmīgi komunicēt, būt motivēti paši un motivēt citus, būt empātiski, saglabāt savas koncentrēšanās spējas un arī veselību.
Viens no pētījumiem, kas lika aizdomāties gan izglītības speciālistiem, gan vecākiem, tika veikts 2014. gadā Anglijā. Vērtējot to, kas būtu svarīgs bērnam skolā, lai vēlāk viņa dzīve būtu sekmīga, tika atzītas trīs prioritātes šādā secībā: bērna emocionālais stāvoklis, bērna attiecības skolā, akadēmiskās sekmes.
Kā redzams, emocionālie aspekti ir fundamentāli svarīgi izglītības procesos, lai notiktu pilnvērtīga cilvēka attīstība. Darbu ar emocionālajiem aspektiem paveic tieši emocionālā intelekta prasmes.
Izrādās, ka arī skolotājiem emocionālā intelekta prasmes palīdz darbā saglabāt labāku pašsajūtu, komunicēt, motivēt un tikt galā ar stresa situācijām. Ieguvēji no emocionālā intelekta attīstības ir pilnīgi visi.
Intelekta kvalitāte un emocijas ik minūti mainās. Līdz ar to mainās visu prasmju kvalitāte. Visās dzīves jomās mums ir nepieciešams intelekts un pozitīvas emocijas. Jo, samazinoties intelekta kvalitātei (pārslodzes, noguruma, aizkaitinājuma vai skumju dēļ), tas ietekmēs visu pārējo – mūsu uztveres, komunikācijas, informācijas analizēšanas un citas spējas.
Ja iedomājamies tās prasmes, kas mums visvairāk ir vajadzīgas darbā un personīgajā dzīvē, tad visur nāksies sastapties ar jautājumiem – kādā kvalitātē ir mans intelekts, vai esmu pozitīvās sajūtās? Ja intelekts būs sazemēts/noguris jeb būs negatīvas emocijas, katra no prasmēm arī ir realizējama ievērojami sliktāk.
Latvijā apgūst salīdzinoši nesen
Valsts izglītības satura centra īstenotā Eiropas Sociālā fonda projekta “Profesionālās izglītības iestāžu efektīva pārvaldība un personāla kompetences pilnveide” vadītāja Elīna Kokina stāsta, ka profesionālās kompetences pilnveides kursi profesionālās izglītības iestāžu personālam “Emocionālā inteliģence izglītībā” tiek nodrošināti šī projekta gaitā.
Projekts sākts 2016. gadā, un novembrī tam apritēs trīs gadi. Pirmajos gados notika mācības izglītības iestāžu pārmaiņu vadībā, kā arī nozarei specifiskas mācības, bet emocionālo inteliģenci pedagogi sāka apgūt pavisam nesen. Šī kursu tēma izraudzīta pēc iepriekšējos kursus apmeklējušo aptaujas anketās minētajiem ieteikumiem – vēlmi vairāk uzzināt par stresa vadību, konfliktu menedžmentu, emociju vadīšanu, atpazīšanu u.c.
Šajos kursos apgūstamās metodes domātas profesionālās un profesionālās ievirzes izglītības iestāžu pedagogiem, administrācijas pārstāvjiem, prakšu vadītājiem un darba vidē balstītu mācību vadītājiem. Pašlaik emocionālo inteliģenci apgūst pedagogu grupas Jūrmalā, Jelgavā un Rēzeknē. Pavisam plānotas četras pedagogu grupas, ievērojot reģionalitātes principu.
“Valstī tiek realizēta izglītības reforma, ieviestas pārmaiņas izglītībā, jauns mācību saturs, tomēr skolu personāls nav gatavs strādāt ar jauno saturu, ir nepieciešamas jaunas metodes, paņēmieni. Arī profesionālajā izglītībā gaidāmas lielas pārmaiņas gan moduļu, gan vispārizglītojošajās un profesionālajās programmās, un audzēkņu vērtēšana notiks visa mācību procesa laikā. No gaidāmajām pārmaiņām pedagogi ir stresā, emocionālā izsīkumā, tāpēc šo kursu mērķis ir likt aizdomāties par savām emocijām, atpazīt paša, audzināmo un kolēģu emocijas un, galvenais, – prast šo informāciju izmantot praktiski savā ikdienas darbā klasē,” stāsta E.Kokina.
Viņa piebilst, ka trīs dienu emocionālās inteliģences mācību cikls ir kā vidusceļš, kur daudz laika atvēlēts praktiskajiem treniņiem, jo pedagogiem svarīgi ir ne tikai dzirdēt teoriju, bet arī apgūto izmēģināt darbā, strādājot pāros vai nelielās grupās.
Tā ir iespēja paaugstināt savu emocionālo kompetenci un attīstīt arī digitālās prasmes, iet ārpus savas komforta zonas, tāpēc pēc klātienes nodarbībām pedagogi turpinās mācīties paši, bet nu jau digitālajā vidē, dažas tēmas apgūstot tiešsaistē, turklāt aktīvi mijiedarbojoties – komentējot, piesekojot un “spēļojoties”.
E.Kokina uzsver, ka šajās mācībās svarīgas un nopietnas lietas tiek apgūtas darbībā, spēlēs, jo, viņasprāt, skolotājs iemācīties var tikai tad, ja pats to izmēģina. Interesanti, ka spēļu metode šajos kursos tiek izmantota arī slēptā veidā, lektoram atklājot, ka “tas, ko jūs tikko darījāt, bija jauna metode”.
Pedagogi – uz izdegšanas robežas
Uz jautājumu, kāda ir pašreizējā situācija ar emocionālo inteliģenci Latvijas skolās, E.Kokina atbild, ka liela daļa pedagogu ir uz izdegšanas robežas, jo no viņiem pārmaiņu procesā tiek ļoti daudz kas prasīts, turklāt vēl jāmāca, jāsagatavo jaunieši tādām profesijām, kas vēl nemaz neeksistē, jāmāca par lietām, kuras mēs neesam atklājuši, apzinājuši.
Skolotāja darbs ir stresa pilns, un kopumā pedagogi maz domā par sevi. Tomēr ar laiku savu vajadzību ignorēšana var radīt negatīvismu, kas atstāj iespaidu uz izglītības sistēmu kopumā un skolotāja profesijas prestižu.
Šajā profesijā ir jāstrādā entuziastiem, kuri mīl savu darbu, taču gadās, ka pedagogi uz kursiem atnāk pienākuma pēc – tāpēc, ka lika. Viņi atrodas tādā emocionālajā stāvoklī, ka negrib pieņemt, iemācīties ko jaunu. Dažkārt arī ir jau par vēlu, īpaši, ja skolotājam ir daudzu gadu pieredze, viņa reakcija uz pārmaiņām ir aizsargājoša. Ir jāpaiet laikam, lai skolotājs saprastu, ka, iespējams, daļa no metodēm, ar kurām viņš strādā, ir novecojušas un ar tām jauno izglītības saturu būtu grūti ieviest, atklāj E.Kokina.
Projekta vadītāju priecē, ka ir redzamas pozitīvas tendences – vairākums pedagogu, kuri izglītības iestādēs pilda arī administratīvas funkcijas, redz jauniešos lielu perspektīvu un potenciālu nākotnē. Nav tā, ka ar jauniešiem nav jēgas strādāt, jo viņus nekas, izņemot “sēdēšanu” telefonā, neinteresējot. Ir zinātkāri un ieinteresēti jaunieši.
“Un vēl – mēs dzīvojam interesantā laikā, kāds ir pirmoreiz pasaules vēsturē – jaunā paaudze nodod savas zināšanas vecākajai paaudzei (IKT, digitālajā jomā), bet tai savukārt ir jābūt gatavai ļauties un uzņemt šīs zināšanas, tad notiks komunikācija, neradīsies konflikti un ieguvēji būs abi,” piebilst E.Kokina.
“Paldies šo projektu. Tik lielās profesionālās izglītības pārmaiņās, būdama skolas vadībā, līdz šim vēl neesmu bijusi. Esam nonākuši svarīgā punktā, kad mainīsies izglītības organizācija gan modulārajās programmās, gan vidusskolas posmā un profesionālajās programmās. No nākamā gada marta spēkā stāsies jauns izglītības standarts. Liela daļa profesionālo izglītības iestāžu piedalās tā tapšanā,” atklājot emocionālajai inteliģencei veltīto semināru ciklu Jelgavā, uzsvēra Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere.
Nevar mīlēt to, kuru nepazīst
Semināra lektori – Zuarguss Zarmass (agrāk pazīstams kā televīzijas zvaigzne un jokdaris Viesturs Dūle), izglītības centra “Cilvēkam” vadītājs, lektors un mācību metožu inovators, un Lauma Žubule, neformālās izglītības trenere, darba, organizāciju un personāla psiholoģe.
Semināram ir trīs daļas. Pirmajā dienā dalībnieki mācās iepazīt sevi. Otrā diena veltīta attiecībām skolas iekšienē – ar kolēģiem, izglītojamiem. Savukārt trešajā dienā tiek apskatītas attiecības ar audzēkņu vecākiem, apgūti dažādi komunikācijas modeļi.
“Padomju laika cilvēki māk “kapāt” – viņos ir milzīgs gribasspēks. Bet kas notiek tad, ja tas nav kopā ar zināšanām? Ja labi “kapā”, tad ātri nonāc kapā – manuprāt, šie abi vārdi ir ļoti līdzīgi. Vai jūsu pašsajūta ir svarīga, lai varētu saglabāt veselību?” semināra dalībniekiem vaicāja Zuarguss Zarmass.
Lektors aicināja klātesošos sekot savai un citu pašsajūtai, izmantojot skalu no viens līdz desmit, mērot trīs galvenos parametrus – enerģiju, pozitīvismu un mieru. Kas notiek, ja skolotājs no rīta ienāk klasē un nepajautā, kā jūtas bērni, bet skolēniem enerģijas līmenis ir uz trīs? Viņš bojā čakru ap sevi. Bet tēlots pozitīvisms ved uz depresiju, tāpēc ir svarīgi šajā jomā būt godīgiem pret sevi. Savukārt, ja cilvēks ir trauksmains, uztraucies, viņa uztvere nedarbojas (saruna ar vecāku).
“Mēs daudz mācāmies par ārējo pasauli, bet maz mācāmies interesēties par sevi,” secina Zuarguss, aicinot ikvienu ikdienā izmantot “priekametru”, atbildot uz jautājumu – kā es jūtos? Arī empātija – spēja just otru cilvēku – izriet no – jūti sevi. Sieviešu žurnāli māca sievietes mīlēt sevi. Bet vai var mīlēt to, ko nezini? Mīlēšana sākas ar sevis saprašanu, zināšanām un informāciju par sevi. Turpretī stress saistīts ar informācijas trūkumu – es nezinu, kā sev palīdzēt. Vadi savas emocijas – neitralizē stresu.
Malā stāvētāju nav, aktīvi darbojas visi
Zuarguss uzskata, ka sabiedrībā mēs visu bāzējam uz bailēm – kā mani novērtēs apkārtējie, tā sekmējot stresa hormona kortizola izdalīšanos. Kortizolu neitralizē hormons oksitocīns, kuru savukārt rada pieskāriens (vai, piemēram, kaķa glaudīšana). Baiļu pretstats ir uzticēšanās – tā ir nepieciešama, lai mēs atvērtos.
Savukārt L.Žubule pauda viedokli, ka lekcijas par emocionālo inteliģenci nevienu nepadarīs ne par gramu emocionāli inteliģentāku, to var apgūt, tikai aktīvi darbojoties un nostiprinot kā ieradumu. Un abi lektori semināra dalībniekiem lika aktīvi darboties, būt kā bērniem – sastāties aplī, pieskarties, pietupties, izdodot dažādas skaņas, veikt izklupienus, fotografēt radošas bildes, kurās būtu redzama enerģija, pozitīvisms un miers, izteikt trīs patiesus komplimentus, radīt Latvijas pedagogu trīs dažādus apskaušanās veidus ar nosaukumiem, izspēlēt spēli, kas visiem patīk, padalīties ar trikiem, kā sekmēt disciplīnu klasē, uzrakstīt piecus jautājumus par emocionālo intelektu utt.
Tāpat tika uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi saprast, kādas aktivitātes (Flow) mums dzīvē sagādā prieku. “Flow” ir metode, ar ko neitralizēt stresu un uzlabot veselību. Katram semināra dalībniekam niansēti, detalizēti bija jāuzraksta 10 savi “flovi”. Zuarguss arī aicināja vairāk domāt par procesu, nevis rezultātu – esam laimīgi par to, ko darām. Un, protams, sev tīkamās nodarbes integrējam savā ikdienā.
