“Rīts jau silts, bet ko tie mākoņi darīs?” skatoties uz ūdenstūristu rosīšanos Pededžu pagalmā, ar Malienas etnogrāfiskajam novadam piederīgu izrunu domīgi noteica lauku māju vecā saimniece. Pededzes atrodas Litenes pagastā Pededzes upes krastā dažus simtus metrus no Gulbenes–Balvu šosejas tilta. Kaut arī ik pa laiciņam līņāja un pirms pāris nedēļām labības laukus veldrē bija sagāzis pamatīgs lietus, Pededzē ūdens līmenis turējās zems – “vardei līdz gurniem”, kā to raksturoja Pededžu saimnieks Jānis Plūme.
Neparastais dabas spēks atgādina
Likās, ka nav tas labākais laiks ūdenstūrisma pārgājienam. Taču pasākums bija ieplānots jau pusgadu iepriekš, laivas iznomātas un piegādātas, tādēļ izvēle atkrita. Jālaivo. Jau gadus padsmit mums, nelielai draugu un domubiedru grupai, ir tradīcija vienu nedēļas nogali vasarā nolaivot pa kādu no Latvijas upēm. Vairākkārt būts Gaujā, reizi Daugavas lokos, Abavā, Rindā un Irbē, Tebrā un Sakā, reizi Ventā, Salacā un Mēmelē, kā arī Lielupes augštecē. Arvien grūtāk ir atrast Latvijas upi, kura būtu piemērota ūdenstūrismam un vēl nebūtu zināma. Pa Pededzi gan nebijām braukuši.
Gada laikā Pededze aiznes Aiviekstei 0,44 kubikkilometrus ūdens (apmēram tikpat, cik Svēte Lielupei). Tomēr tirdīja bažas, ka Pededze varētu būt tiešām “vardei līdz gurniem” – sekla, šaura un piegāzta ar kritušiem kokiem. Tā bija dzirdēts no citiem, kas laivojuši pa Pededzes augšteci. Tur kādu gabalu tā ir Igaunijas un Krievijas robežupe. Tomēr bažas izrādījās veltas. Vidustecē Litenes pagastā ūdens Pededzē ir gana daudz. Pie Litenes 1950. gadā pat tika uzbūvēta hidroelektrostacija. Nav izdevies atrast skaidrojumu, kāpēc spēkstacija tika noskalota, un šobaltdien tās drupas var pat nepamanīt. Litenes novadpētnieks un vairāku grāmatu autors Jānis Zvaigzne domā, ka varbūt pie vainas bija ne tikai palu ūdeņi, bet baļķi, ko tajā laikā vidzemnieki arī pa Pededzi ar plostiem pludināja uz Rīgu. Katrā ziņā skaidrs, ka pret neparasto dabas spēku ir jāizturas nopietni.
Pededžu glīti izkoptajā pagalmā par dabas neparasto spēku stāsta priedītes stumbenītis. Turpat blakus citas priedītes stāv neskartas, bet pagalmā ienākušais virpuļviesulis vienu priedīti nolauza kā smilgu. Māju saimnieks Jānis Plūme toreiz mierīgi sēdējis dīķa malā metrus divdesmit nostāk. Tur nekādu lielo vēju nemanīja. Ūdenstūristu apkalpošana ir Plūmju ģimenes nedēļas nogales rūpals vasarās. Pastāvīgā dzīvesvieta ģimenei ir Rīgā. Šķiet, tādēļ jaukā platā malēniešu izruna, kas nepazīst stiepto intonāciju, ir tikai vecaimātei, kas no rīta bija pienākusi pie laivām.
Līkumi neļauj atslābt
Būtu pārspīlēti teikt, ka Pededzes straume laivu ar kampienu paņem savās skavās un tās varā krasti slīd garām ātri, vienai ainavai nomainot otru. Tik stipras straumes Pededzē vasarās nav. Tomēr ūdenszāles kā gari un biezi skaistules mati skaidrajā ūdenī nebeidzami lokās un ainavas mainās ātri vien. Tas tādēļ, ka upe ir līkumaina. Un katrs līkums atnes ko jaunu – smilšu sēkli, atvaru (vietām tie pat ir septiņus astoņus metrus dziļi), akmeni vai ūdenī iekritušu koku. Ūdenstūristam ir jādomā, kā tikt tam pāri, un visas ikdienas rūpes aizmirstas. Tikai laiva un upe, kas ir senu senais cilvēku ceļš.
Liteni vācieši sauca par latviešu zemi
Pieminot senus laikus, Litenes vārds tiek saistīts ar vāciešiem. Vācu valodā Litenes nosaukums skanējis Lettin. Litenes pagasta mājaslapa stāsta, ka pirms vairākiem gadsimtiem Pededzes krastos sākuši apmesties un līst līdumus latviešu zemnieki, tāpēc to izveidoto apdzīvoto vietu vācieši kartē iezīmējuši kā “latviešu vietu”. Pēc Livonijas kara šis apvidus nonāca poļu pārvaldījumā, vēlāk zviedru un krievu. Taču latviskums Ziemeļvidzemē ir īpašs. Savulaik jelgavnieks politiķis Vilnis Edvīns Bresis, kam aktīvākais dzīves periods bija padomju laikā, stāstīja, ka Gulbenes rajonā, kur viņš strādāja padomju gados, partijas komitejā visa lietvedība bija latviešu valodā. Pārkrievošanai tur neļāvās.
No 20. gadsimta vēstures Litenes apkaime ir zīmīga arī divām masu traģēdijām, kas notika 1941. gada 14. jūnijā un tā paša gada jūlija beigās un augustā. Pirmā ir okupētās Latvijas armijas 560 (pēc citām ziņām – 564) virsnieku un komandieru atbruņošana un apcietināšana, nosūtot uz cietumiem un soda nometnēm Krievijā. No turienes atgriezās mazākā daļa. Pēc Jāņa Zvaigznes izpētītā varētu būt, ka desmit Latvijas armijas karavīri, kas apcietināšanas laikā izrādīja pretošanos, tika nogalināti. Vēl zināms, ka 25 gāja bojā apšaudēs ar čekistiem jūnija beigās un jūlija sākumā, kad Sarkanā armija atkāpās, uzbrūkot vācu armijai.
Otra masu traģēdija Litenē ir Ziemeļvidzemes 150–200 ebreju slepkavība holokaustā pusotru mēnesi vēlāk – 1941. gada augusta sākumā. Par abām stāsta pieminekļi Litenes karavīru nometnes teritorijā, kas atrodas apmēram pusotru kilometru no dzelzceļa tilta pār Pededzi. Vilcieni pa šo tiltu nav gājuši kopš 90. gadu beigām. Tagad tur nav vairs arī sliežu. Ieriķu–Abrenes dzelzceļa uzbēruma vietā palikusi vien velosipēdistu taciņa, uz kuras manītas lāča pēdas. Tas gan ir tuvāk Ieriķiem.
Pededze uzdod kontroldarbu
Pededžu saimnieks Jānis Plūme vedina domāt par pozitīvām lietām. Lūk, pie Litenes muižas ir izveidots stilizētu velosipēdu parks, turpat arī var apskatīt izstādi par Latvijas pusdārgakmeņiem. Taču, skatot Pededzes krastā skaisti sakopto Litenes muižu, tās parku, tējas namiņu, tiltiņu, kura margās jaunie pāri saslēguši piekaramās atslēgas, tu nevari nedomāt, ka Litenes muižas pilī, kas klasicisma stilā būvēta 19. gadsimta sākumā, savulaik atradās čekistu štābs un ka nacisti muižā pirms nogalināšanas saveda Ziemeļvidzemes ebrejus. Par to, ka šis būs trešais 1. septembris, kad Litenes muižas pilī ir slēgta 1925. gadā dibinātā skola, neraksta arī Litenes pagasta mājaslapa. Tas, šķiet, vēl nav izsāpēts.
Kaut gan vērojama iedzīvotāju skaita lejupslīde, nevar teikt, ka Pededzes krastos vai vēl jo vairāk šosejas malā manītu panīkumu. Ja kāda lauku māja ir pamesta, tad tā ieaugusi krūmos un brūk, bet tajās, kurās dzīvo ļaudis, caur iepriekšējo paaudžu stādītajiem kokiem varēja saskatīt atjaunotus jumtus. Rīta agrumā, guļot teltī nometnes vietā Pededzes–Sitas dabas liegumā, dzirdēja, kā gailis dzied. Daudzviet krastā ganījās govis. Tiesa, ne piena dēvējas, bet gan gaļas liellopi.
Taču, pirms nokļūt nometnes vietā aiz Sitas ietekas, Pededze visām ūdenstūristu grupām uzdod kontroldarbu. Proti, pie viena no tās asajiem līkumiem dažus kilometrus lejpus minētā dzelzceļa tilta skatam atklājās tāds koku sanesums, kuram ar laivu pāri tikt nevarēja. Šķiet, aiz upē iekrituša ozola gadiem bija krājušies upes straumes nesti koki. Reiz “Zemgales Ziņas” rakstīja par Misā iegāzušos koku, ka nosprostoja upes ūdens virsmu no viena krasta līdz otram. Salīdzinoši blīvi apdzīvotajā Ozolnieku novadā tas bija vesels notikums, un sabiedrība nelikās mierā, līdz upē iekritušais koks aizpeldēja. Gulbenes novadā, šķiet, gadiem par koku sanesumu pašvaldībai neviens nebija ziņojis. Kad pēc laivojuma par šo sastrēgumu uzrakstīju Gulbenes novada pašvaldībai, tajā pašā dienā no Gulbenes Tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra pārstāves Evitas Brokānes saņēmu pateicību par sniegto ziņu. Pašvaldības pārstāve rakstīja, ka ir sazinājusies ar laivu nomātājiem, kas saviem klientiem piedāvā maršrutu pa Pededzi. Tie teikuši, ka zina un klientus brīdina par šo sastrēgumu, kuru saviem spēkiem iztīrīt nevar (parasti mazākus sanesumus viņi iztīra paši). Šajā gadījumā ir nepieciešama smagā tehnika. “Ņemot vērā, ka tā ir dabas lieguma teritorija, laivu iznomātāji bažījas, ka smagās tehnikas piekļuve tur varētu būt ierobežota vai liegta. Taču mēs sazināsimies ar atbildīgajām personām un noskaidrosim, vai un kā šo situāciju var risināt,” rakstīja E.Brokāne.
Grūtības vieno un saliedē grupu. Nepilnā stundā ar desmit laivu apnešanu koku sastrēgumam tikām galā. Turklāt palīdzējām laivas uzvilkt stāvajā krastā arī kaimiņu četru laivu grupai, kuras dalībnieki bija pusmūža gados. Laivas pa krastu velkot, ar kaimiņiem iepazināmies tad tik tālu, ka noskaidrojām, ka viņi ir no Pierīgas un Liepājas. Norunājām, ka teltis sliesim vienā nometnes vietā (tur izvēles iespēju nebija daudz). Ugunskuri un vakariņas bija katram atsevišķi, bet dziesmas un pat rotaļas zem ozola pašā Pededzes krastā izdevās kopīgas. Beidzām ar “Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”. Tā ir dziesma, kas, šķiet, jebkuram latvietim neviļus “liek turēties rāmjos”. Tajos apstākļos dziesma bija kā signāls, ka jābeidz vakarēt un jāiet gulēt. Nākamajā dienā līdz pusdienām vēl bija jāpievar kilometri divdesmit – līdz Gulbenes–Rēzeknes šosejas tiltam.
Runājot par labajām atmiņām, ko atstājis Pededzes laivojums, vairāki jaunieši atzīmēja, ka viņiem patikusi daba un dziesmas. Kur laivosim nākamvasar, pagaidām vēl ir atklāts jautājums.
Kas ir Litene?
“Pededzes straujie, negaidītie līčloči. Pār atvariem noliekušās ievas. Diženie ozoli, pat veselas birzis krastos. Baltā (Litenes pils) pašā stāvākajā kraujā, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz zaļo, saules apmirdzēto līci. Vissaulainākajā dienā ēnainais senajā dziesmā apdziedātais Liepceliņš gar pašu stāvās kraujas malu. “Atceries Pededzes krastus, atceries Liepceliņu!””
“Nekur citur Latvijā nesastopamās Aiviekstes baseinam tipiskās Pededzes palieņu pļavas ar savdabīgo, daudzveidīgo augu valsti. Dižozolu, vilkābeļu, liepu un gobu audzes, pabērzi, vietām Eiropas segliņš, Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautā manīgā knīdija, dažādas gandrenes, sirpjveida lucerna, kamolainā pulkstenīte, stāvais retējs, kodīgais laimiņš… Uz katra pļavas kvadrātmetra 80 dažādas ziedu sugas.
Viena no lielākajām griežu populācijām, pat polārpūce, melnais ērglis un melnais stārķis. Ne vien Latvijā, bet visā Eiropā reti sastopamie ķikuti, kas ligzdo uz aptuveni pusmetru augsta ciņa. Vietējais ornitologs Elvijs Kantāns te ir novērojis 156 putnu sugas, 48 no tām – īpaši aizsargājamas.”
No Jāņa Zvaigznes grāmatas “Kas ir Litene?”
