Improvizācijas teātra izrāžu plāns mēdz būt… ja arī ne gluži tikpat neprognozējams kā tas, kādu tēmu spēlēšanai kārtējai ainiņai izrādes vakarā ieteiks skatītāji, taču arī tas pakļauts pārmaiņām, ko ietekmē vēlme izmēģināt jaunas spēles vietas.
Improvizācijas teātra izrāžu plāns mēdz būt… ja arī ne gluži tikpat neprognozējams kā tas, kādu tēmu spēlēšanai kārtējai ainiņai izrādes vakarā ieteiks skatītāji, taču arī tas pakļauts visnotaļ impulsīvām pārmaiņām, ko ietekmē vēlme izmēģināt jaunas spēles vietas. Šomēnes būtiskas korekcijas piedzīvojusi improvizatoru grupas “Pēdējā pirmizrāde” izrāžu programma.
Sākot ar oktobri, “Četros baltos kreklos” Rīgā “Pirmizrādi” var sastapt reizi mēnesī – pirmajā otrdienā. Bet viens no izmaiņu cēloņiem plānā esot vēlme izmēģināt jaunas spēles vietas, un pagājušo otrdien viņi tiešām bija redzami “Jelgavas baltajos kreklos”. Arī tur vakara pirmo daļu veidoja dažu minūšu ainiņas (notikumi no kāda skatītāja dzīves, ieskats dziesmu konkursā, šausmu filmas sižets), otrajā – garās formas vairākdaļīgi stāsti ar vakara jaukākajiem brīžiem (piemēram, Jāņa Skulteļa (Džoņa) iejušanos pustraka datorspēļu dizainera ādā).
Vēlme izrādes “nest” ārpus ierastajām Vecrīgas kluba sienām ir slavējama, taču ietver risku, ka aktierisko atraisīšanos “bremzēs” jaunas vides neierastība. Galvenais iespaids tomēr palika tāds, ka grupai būtu vajadzīgi vēl daži vakari, lai aprastu ar gaismām un citām tehniskām īpatnībām, kas Jelgavas “kreklus” atšķir no “vecākā brāļa” Rīgā. Iepriekšminēto visskaļāk ilustrēja “Neviena smiekla šovs” pirmās – nosacīti iesildošās – daļas noslēgumā. Tā noteikumi ir pēc iespējas ilgāk noturēt nopietnu publikas reakciju. Atskanot smiekliem, tos izraisījušais improvizators tiek nomainīts, un šai reizē tēlotāji mainījās ik pēc dažām sekundēm. Mērķi, kam šādi īsie gabali mēdz sagatavot vērotāju pirms sekojošajiem garās formas priekšnesumiem, cēli: ļaut skatītājam būt gatavam tālākajā vērojumā aiz vieglāk pamanāmās komiskuma virskārtas saskatīt impro pilnā nozīmē: nevis kā joku plēšanu, bet teātri, kas spējīgs uz pilna emocionālā spektra iedzīvināšanu un no citiem teātra veidiem atšķiras ar scenogrāfisko izteiksmes līdzekļu askētiskumu, kā arī pēdējam apgriezti proporcionāli lielu ticību skatītājam, rēķināšanos ar viņu kā domāt un iztēloties spējīgu būtni. Lieki piebilst, ka, joku plēšanu pieņemot par improvizācijas teātra vienīgo izpausmi un uzdevumu, skatītājs sevi nežēlīgi aplaupa. Tādu pieredzējuši tēlotāji, kādi ir “Pēdējās pirmizrādes” improvizatori, spēj skatītāju paglābt no šādas “pašaplaupīšanās”. Iepriekšminēto apstākļu dēļ diemžēl gan neradās pārliecība, ka ar tiem, kas šo skatuves mākslas veidu otrdien vēroja pirmoreiz, tas izdevās.
Vai un kad būs nākamā reize Jelgavā, nav zināms, bet jācer, ka nule pagājusī nepaliks uz ilgu laiku pēdējā iespēja improvizācijas teātri redzēt pilsētā, kuras Studentu teātra teātrasporta tradīcijas izaudzinājušas prāvu daļu tagad jau pieredzējušo “Pēdējās pirmizrādes” improvizatoru.
