«Ziņas» jau vairākkārt pievērsušās Latvijas reģionālajai reformai. Pēdējās nedēļās diskusijas par to, kādai tai būt, sākušās ar jaunu sparu.
«Ziņas» jau vairākkārt pievērsušās Latvijas reģionālajai reformai. Pēdējās nedēļās diskusijas par to, kādai tai būt, sākušās ar jaunu sparu. Īpaši pēc tam, kad valdības vadītājs Einārs Repše un viņa vadītā partija nāca klajā ar priekšlikumu reformu veikt pēc 33 reģionu principa.
Pagājušajā piektdienā premjerministrs tikās ar lielo pilsētu asociācijas dalībniekiem, kas nāca klajā ar jaunu priekšlikumu – valsts plānošanas reģionālo politiku veidot uz Latvijas lielo pilsētu bāzes (modelis 8 + 1). Saskaņā ar šo priekšlikumu lielās pilsētas būtu reģionu administratīvie centri. E.Repše asociācijas priekšlikumu atzina par pietiekami labi sagatavotu, lai turpinātu diskusijas.
Savu viedokli par reģionālo reformu «Ziņu» lasītājiem izsaka jelgavnieks ekonomikas doktors, Biznesa augstskolas «Turība» asociētais profesors Staņislavs Keišs.
Kā vērtējat līdzšinējo administratīvi teritoriālās reformas gaitu?
Realizējot tikai teritoriālo reformu, patiesībā tiek aizmirstas divas lietas, kas jāveic vienlaicīgi. Pirmkārt, tā ir valsts pārvaldes reforma. Otrkārt, reģionālā reforma, veidojot otrā līmeņa pašvaldības. Aplūkojot Eiropas Savienības un kandidātvalstu pieredzi, redzam, ka tikai Luksemburgā ir divu līmeņu pārvalde – valsts un vietējās pašvaldības. Tur nav reģionu, jo arī pati valsts ir teritorijas ziņā neliela. Veicot reformu, jāņem vērā, ka tā vienmēr būs sāpīga, tomēr jādomā par nākotni. Ja reformē, tad jautājums jārisina tikai kompleksi – vienlaikus jāredz lielo reģionu vieta un mazo pašvaldību nozīme iedzīvotāju interešu pārstāvniecībā. Īpaši svarīgi tas ir saistībā ar ES reģionālo fondu piesaistīšanu un apgūšanu, jo redzam, kāds ir valsts budžets. Pēdējos gados notikušie procesi parāda, ka lielākā daļa finanšu resursu investīciju veidā tika novirzīta Rīgas reģiona attīstībai, tas nozīmē, ka tā praktiski ir vienīgā vieta, kur nopietni attīstās ražošana.
Vai Jelgavu varētu uzskatīt par Pierīgas reģionu?
Visas valsts kontekstā var teikt, ka Jelgava un Zemgale atbilst ES izvirzītajiem pašvaldību otra līmeņa reģiona kritērijiem. Gluži tāpat kā Latgalē, Vidzemē un Kurzemē investīciju šeit nav ienācis tik daudz, lai notiktu reģiona straujāka attīstība. Kaut gan, salīdzinot ar Latgali, mums gājis daudz labāk.
Kāpēc līdzšinējais investīciju sadalījums nav bijis labvēlīgs visas Latvijas reģionu attīstībai ?
Tāpēc ka investīciju programmu finanšu resursu sadali vadīja un turpina vadīt valdība Rīgā. Principā visas nozaru attīstības programmas tiek lobētas ministrijās. Tas nozīmē, ka tiek atbalstīta sektoriālā (nozaru), nevis reģionālā pieeja. Resursu sadalē līdz šim lielos mērogos nav ņemts vērā tas, vai šie līdzekļi attīstīs kādu konkrētu reģionu kompleksi vai tiks attīstīta tikai kāda nozare. Līdz ar to zināmā mērā par objektīvu var uzskatīt faktu, ka lielākā daļa līdzekļu palika Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. To pašu var konstatēt, ja palūkojamies uz valsts pamatbudžetu un ministriju speciālajiem budžetiem – neredzam to reģionālās attīstības sadalījuma principu. Tas nozīmē, ka sektoriālā budžeta veidošanas pieeja ir pilnībā sevi izsmēlusi. Viena lieta ir partiju priekšvēlēšanu programmā ierakstīt sadaļu par reģionu attīstību, bet pavisam cita, partijai nonākot valdībā, arī īstenot savu programmu. Tad katrai ministrijai ir vēlme budžeta «deķīti» vilkt uz savu pusi.
Kādas problēmas jūs saskatāt, valdībai īstenojot reģionālo reformu?
Principā jau tagad reāli eksistē premjerministra Eināra Repšes un viņa partijas «Jaunais laiks» piedāvātais 33 reģionu modelis, un sekas tam ir redzamas. Domāju, ka turpināt līdzšinējo pieeju ir pilnīgi aplami – jau tagad ir 26 rajoni un septiņas lielās pilsētas. Ko jaunu piedāvā premjers? Manuprāt, neko. Turklāt, ja piedāvāto reģionu vadītāji nebūs vēlēti, bet iecelti, tas nozīmēs vēl lielāku centralizāciju.
Vai lielo pilsētu pašvaldības nevarētu apmierināt 33 reģionu modelis?
Pilsētas līdz šim tika pielīdzinātas rajonu pašvaldībām. Pagastu pašvaldības līdz šim ir bijušas par vienu līmeni zemāk. Tāpēc daudzu rajonu un lielāko pilsētu vadībai pievilcīgs liekas no padomju laikiem mantotais 26 rajonu modelis. Tieši šajā apstāklī slēpjas piecu lielo Latvijas reģionu modeļa priekšrocības.
Kāds ir jūsu piedāvātais reģionu veidošanas modelis?
ES integrācijas kontekstā visām reformām vajadzētu balstīties uz EUROSTAT klasifikāciju – teritoriālo vienību statistikas nomenklatūru (NUTS), lai veidotu vienveidīgu teritoriālo sadalījumu un tām tiešā veidā tiktu piešķirti ES strukturālo fondu līdzekļi. Pamatā NUTS ir 5 līmeņu hierarhiskā klasifikācija – trīs reģionu un divi vietējie līmeņi. Šāda pieeja ES ir ļāvusi veidot vienotu reģionālās statistikas bāzi sociāli ekonomiskajai analīzei, reģionālās politikas strukturēšanai, un tas noved pie reģionu harmoniskas attīstības.
Latvijas gadījumā NUTS pirmo līmeni veido visa valsts kopumā. NUTS 2. līmenis ir tas, uz kura bāzes mums jāveic reģionālā reforma, arī ES kontekstā tas atbilst pamatreģiona definīcijai. NUTS 3. līmenis atbilst plānošanas reģionu statusam, un tos var veidot, lai risinātu kādu atsevišķu attīstības problēmu. Šajā līmenī nav vēlētu pašvaldību. Plānošanas reģioni varētu nebūt pastāvīgi – tos veidotu atkarībā no problēmas aktualitātes. Latvijā varētu būt, piemēram, Sēlijas, Ziemeļlatgales, Dienvidlatgales, Ziemeļkurzemes un citi plānošanas reģioni tiem raksturīgu problēmu risināšanai. Šim plānošanas līmenim varētu piesaistīt arī sešas lielākās republikas pilsētas: Daugavpili, Jelgavu, Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni un Ventspili. Plānošanas reģioni tiktu izveidoti lielo reģionu ietvaros, kas nepieļautu pārklāšanos savā starpā. NUTS 4. līmeni nav paredzēts veidot, bet NUTS 5. pašvaldību līmenim varētu piedāvāt divus variantus – nosacīti 102 pašvaldību projektu vai nosacīti 33 pašvaldību projektu. Iespējams arī tā saucamais «76+» variants, kurā novadu centrus veidotu esošās pilsētas. Būtiskākais ir tas, ka šo līmeni pēc administratīvi teritoriālās reformas veidos novadu pašvaldības.
Valsts līdzsvarotai reģionu attīstībai nav pieņemama pašreizējā prakse Latviju pielīdzināt NUTS 2. līmenim. Kā jau minēju, tas ved pie valsts nelīdzsvarotas attīstības.
Vai piedāvājums dot reģioniem lielāku brīvību ES strukturālo fondu līdzekļu piesaistē un izlietošanā nesastapsies ar centrālo valsts pārvaldes iestāžu pretestību, jo tās zaudēs daudzas ietekmes sviras?
Ekonomisko izaugsmi apdraud nekonsekvence likumdošanā, kad likumdevēji pieņem ar budžeta iespējām nesabalansētus likumus. Turklāt tādi vairumā gadījumu tiek pieņemti priekšvēlēšanu kampaņu laikā, kad parlamentā pārstāvētās partijas grib nodrošināties ar vēlētāju atbalstu. Jaunievēlētajām partijām jāgroza iepriekš pieņemtie likumi un lēmumi – jāpieņem nepopulāri lēmumi. Tāpat Latvijā kopš brīvvalsts laikiem ir problēmas ar politiskās pēctecības nodrošināšanu. Notiekot parlamenta vēlēšanām un mainoties valdībām, iepriekš uzsāktās ekonomiskās programmas ne vienmēr tiek realizētas līdz galam. Tas nozīmē, ka netiek sagaidīts ekonomiskais efekts no jau ieguldītajiem līdzekļiem. Tas redzams arī pašreizējās valdības realizētajā ekonomiskajā politikā, jo daudzos jautājumos mainās konceptuālās nostādnes. Vācijā pastāv pat likums, kurā noteikta iepriekšējo valdību politiskā pārmantojamība. Tas nozīmē, ka uzsāktās reformas un programmas neapstāsies, pie varas nākot jaunam politiskajām spēkam.
Jūsu prognoze tuvākajam laikam.
Ja tuvākajā laikā netiks izveidoti konkurētspējīgi NUTS 2 reģioni, tad Latvija, ticamākais, kā reģionu valsts netiks iekļauta ES reģionālajā kartē. Negribētos, lai šodienas politiķu neizlēmība Latvijai dārgi maksātu un turpmāk mēs no pārējām dalībvalstīm varētu saņemt tikai līdzjūtības apliecinājumus.
