Septembra pēdējās dienas pēcpusdienā Zviedrijas akadēmijas paziņojumam uzgavilēja visa Vācija.
Septembra pēdējās dienas pēcpusdienā Zviedrijas akadēmijas paziņojumam uzgavilēja visa Vācija. 27 gadus pēc pēdējās Nobela prēmijas pasniegšanas vācu rakstniekam godpilno atzinību saņēmis arī vācu rakstnieks Ginters Grass. Viens no ilggadējākiem Nobela prēmijas kandidātiem Ginters Grass priecīgo vēsti saņēmis savās mājās netālu no Lībekas, komentēdams, ka izjūt «prieku un lepnumu».
Kad 1972. gadā Heinrihs Bells uzzināja par piešķirto Nobela prēmiju, viņš esot izbrīnā iesaucies: – Kāpēc ne Ginteram Grasam?
Toreiz bija pagājuši tikai trīspadsmit gadu, kopš G.Grass sarakstīja savu pirmo un līdz šim arī vislielāko atzinību guvušo grāmatu «Die Blechtrommel». Tā bija pirmā no nākamās Dancigas triloģijas, kas attēloja Vācijas jaunākās vēstures tumšākās lappuses un «mazo» cilvēku dzīvi šajā laikā.
Rakstnieks nācis no paša vēlāk aprakstītās Dancigas vides – dzimis tur 1927. gadā 16. oktobrī. Jaunībā mācījies par daiļkrāsotāju, tomēr drīz vien aizstājis šo nodarbi ar lirikas, lugu, līdz beidzot arī romānu rakstīšanu. Ginters Grass iesaistījās arī politiskajā dzīvē, galvenokārt kā tās novērotājs un kritizētājs. Rakstnieka dažādie kritiķi par viņa galveno nodarbi dēvēja «iejaukšanos». Iejaukties nepieņemamās politiskās norisēs, izteikt savu viedokli un nostāju pret strīdīgiem jautājumiem – pateicoties šīm īpašībām, Ginters Grass kļuvis par ruporu un vidutāju starp kultūru un politiku Vācijā, aicinot tās uz dialogu (nereti asu). Gerhards Šrēders apsveikumā atzīmējis, ka Nobela prēmiju šogad saņems autors, kas vienmēr iestājies par sociālu vienlīdzību sabiedrībā.
Šā gada vasarā Vācijā iznāca pagaidām pēdējā G.Grasa grāmata «Mein Jahhundert», gūdama lielu popularitāti. Tajā gadsimta pēdējais Nobela prēmijas laureāts raksta par savu nodzīvoto gadsimtu aizejošā gadu tūkstoša pēdējā gadsimtā.
