Izlasījis «Ziņās» par zemledus makšķerēšanas azartu, neatejot, tā sakot, no fakta, meklēju tīru papīra lapu…Pēc visai labas debijas uz Peipusa plašā ledus klaida otram iespējamam braucienam gatavojos laikus un ļoti rūpīgi. Drīz vien arī pienāca tas brīdis, kad ne čiku, ne grabu sagatavoto vaļasprieka scenāriju varēju likt lietā. Mūsu ierastās autoekipāžas kapteinim Jānim dzimšanas diena bija jau pašā deguna galā. Viņš, domājot par ģimenes svētku galdu, bija izlēmis «tā fiksi aizskriet un atpakaļ», lai vakarā līdz gulētiešanai sieva varētu mierīgi apstrādāt lomu. Pie šīs nodarbes neviens cits klāt netika laists. Čammājoties! Arī pie zivju cepšanas. Neesot tā kondīcija…Izbraukuši dziļā nakts tumsā, ar ausmu sasniedzām izdaudzināto asaru un raudu meku. Izlocījuši kājas pēc ilgas sēdēšanas un ieturējuši rīta kafijas pauzi, ķērāmies, tā teikt, zivīm pie žaunām… Taču mašīnas «kučieris» joprojām bija neizpratnē, kamdēļ tā tuklā soma uz ledus ir tik nepieciešama, ja atskriets uz stundiņu. Vai viņš varēja nojaust, kas tajā iekšā!Tā marta sestdiena pirms gadiem trīsdesmit pieciem bija kā pašas dabasmātes izraudzīta. Saulaina, klusa, ar minimālu salu. Darboties varējām, nometot tuntuļapģērbu, kailām rokām, neurbjot āliņģīšus. Biezais ledus daudzviet jau bija sasprēgājis, iezīmējot baltajā Peipusa vākā tumšas strēles. Atlika vien izvēlēties sev tīkamāko «urdziņu» un ļauties vaļaspriekam. Turklāt Peipusa iemītnieces todien bija tik kāras un labvēlīgas. Spēj tik likt ēsmu! Un visas lielākoties kā šķirotas. Ir ko rokā satvert!Tuvojās pusdienlaiks, arī ēstgriba, pie dabas krūts esot, bija atlidojusi gluži vai putna spārniem. Apjomīgā soma nu bija jātaisa vaļā. Tajā – paša Jāņa un viņa kundzes Ināras kādā reizē dāvinātais tūrisma katliņš ar statīvu. Tad vēl lēzena cepešpanna, speciāli tai pielāgotas kājiņas, lai sakarsušais metāls nekausē ledu. Un improvizētais pavards bija gatavs! Malciņa, galda piederumi, sīpoli, sāls – viss bija paņemts līdzi, lai taptu zupa mēles norīšanai. Tik vien tā bēda – notīrīt zivis un pasmelt ūdeni turpat, kur stāvi! Kad dūmi no «plīts» kā gaisīga bize sāka vīties augšup, saskrēja vīri, kas atradās tuvāk manam «ceham». Sak, vai nav atgadījies kas nelāgs? Dzīvi dūmi un uguns uz ezera! Bet palika atvērtām mutēm kā ledum piesaluši: katliņā burbuļoja aromātisks virums! Ko, ko, bet šādu triku neviens nebija gaidījis.Pēc brīža, kad brīvdabas kulinārijas darinājums bija ievilcies, eksotiskajās pusdienās tika aicināti visi «ugunsdzēsēji». Protams, sanāca vien tāda apetītes uzkurināšana. Par maz bija tās zupas. Kopīgiem spēkiem sākām gatavot otru katlu, kamēr «plīts» vēl nav izdzisusi. Nu mani sāka labsirdīgi zākāt, kamdēļ malkas maz esot paņēmis. Pārējo resursu, cik uziet!Tajos gados pēc daudzmaz laba loma tālu no krasta nevajadzēja iet. Kamēr vieni sagatavoja zivis, citi devās uz sauszemi gādāt kurināmo. Un dūmi atkal uzvijās augšup… Bet mana makšķeres aukla vairs netika laista dziļumā, jo bijām taču braukuši uz stundiņu. Piebildīšu tikai to, ka mana zivju tarba vai plīsa no pusdienotāju dāsnā dāvinājuma. Balvu brālīgi sadalījām pa abiem ar šoferīti. Šo neviļus uzjundīto atmiņu stāstu veltu savam radiniekam – meitas Sanitas krusttēvam Jānim Dzerkalim, kam tieši šogad martā būtu apritējuši 75 gadi. Ar viņu, makšķerēšanas azarta dzīti, savulaik esam izbraukājuši malu malas ne vien Latvijā. Un kas tik nav piedzīvots! Tomēr speciāli tai reizei gatavotais «uzvedums» nekad un ne kādos gadalaikos netika atkārtots. Jo tā bija un palika vienreizēja dāvana jubilāram. Citai reizei dzima cita ideja, kā oriģinālāk romantizēt makšķerēšanu.
