Svētdien, 7. februārī, izrotaļājušies slidkalniņā, mēs ar sievu un bērniem nolēmām paēst picērijā Akadēmijās ielā 4.
Svētdien, 7. februārī, izrotaļājušies slidkalniņā, mēs ar sievu un bērniem nolēmām paēst picērijā Akadēmijās ielā 4.
Pasūtījām picu un pelmeņus. Kad gaidītā pelmeņu porcija tika pasniegta, pašā virsū uz tās ieraudzīju… tarakānu, vēl vienas, gan mazāks, atradās drusciņ dziļāk. Pasacīju to oficiantei, bet viņa bija ļoti izbrīnīta.
– Nevar būt! – viņa teica aizvainotā balsī.
Neatlika nekas cits, kā tos kukaiņus parādīt. Oficiante pagriezās un tūliņ aizgāja, pat «atvainojiet!» nepateikusi, un naudu neatdevusi.
Saģērbām bērnus un gājām prom. Mazie apvainojās, jo nesaprata, kāpēc nedrīkstēja apēst apsolīto picu.
Bet man pašam visu vakaru bija slikta dūša, domājot, ko gan es apēdu picā starp žāvēto gaļu un piedevām…
Ar cieņu – Roberts
