Kad skolas sola deldēšanai uz kādu brīdi pienāk pārtraukums, ne viens vien no vecākiem sāk domāt, ko viņa atvase darīs ilgajā brīvlaikā.
Kad skolas sola deldēšanai uz kādu brīdi pienāk pārtraukums, ne viens vien no vecākiem sāk domāt, ko viņa atvase darīs ilgajā brīvlaikā. Atkarībā no bērna vecuma, prātā tiek pārcilāta gan iespēja nosūtīt viņu uz laukiem pie vecvecākiem, iekārtot kādā nometnē vai vienkārši ļaut kārtīgi izbaudīt atpūtu tepat pilsētā. Savukārt daži vecāki sāk domāt, vai jaunā paaudze nevarētu palīdzēt ģimenes budžeta papildināšanā, vienlaikus gūstot gan nelielu rūdījumu, gan arī naudiņu kārotas lietas iegādei. Tiesa, jo jaunāks bērns, jo grūtāk viņam atrast kādu nodarbi – diemžēl daudzi darba devēji nelabprāt grib “ķēpāties” ar nepilngadīgajiem vai nedaudz lielākiem pusaudžiem. Un izvēle patiešām nav nekāda lielā – daži zemnieki paņem darbā kādu biešu ravētāju vai siena grābēju, kādai firmai uz karstajām vasaras dienām noder kurjers, kas par nieka grašiem ir ar mieru iznēsāt sūtījumus, un tikai retais darba devējs piedāvā normāli atalgotu darbu, kurā gūtās zināšanas var palīdzēt turpmākajā dzīvē.
Lai gan dzirdēti daudzi pozitīvi piemēri par pusaudžu darbu vasaras brīvdienās, gadījies arī pa kādai darvas karotei. Pat ja pusaudzis ir fiziski labi attīstīts, diez vai viņam, strādājot par palīgstrādnieku celtniecībā, vajadzētu staipīt gandrīz vai paša nesēja svaram atbilstošus smagumus. Var jau būt, ka jaunekļa bravūrība liks viņam to izdarīt, bet par to, cik tas ir labi viņa veselībai, aizdomāsies tikai vecāki. Par laimi, Latvijā nav dzirdēts par šausminošiem bērnu nodarbināšanas gadījumiem (cerams, tie nav palikuši slēpti sabiedrībai), taču citur, pārsvarā austrumbloka valstīs un Āzijā, situācija ir daudz bēdīgāka. Un nevajag nemaz runāt par mazgadīgo prostitūciju vai verdzināšanu, ja atrodami vienkāršāki piemēri, kas arī var beigties traģiski. Piemēram, pavisam nesen vienā no Krievijas televīzijas kanāliem stāstīja par kāda neliela Piemaskavas ciema uzņēmēju, kas savā firmā, kura izvadā kravas un sūtījumus, nodarbina tikai nepilngadīgas personas. Lieki būtu teikt, ka tāda lieta kā darba līgums starp darba devēju un pusaudžiem netiek slēgts, turklāt biznesmenis, daudz nedomājot, saviem “darbiniekiem” uztic automašīnas vadīšanu, lai gan nevienam no viņiem nav autovadītāja tiesību. Un diezgan loģiski, ka šāda bezatbildība nevarēja palikt bez sekām – viens pusaudzis sadauzīja firmas spēkratu, par laimi, pats gūstot tikai nelielas traumas. Iespējams, arī pēc šā gadījuma nekas nebūtu mainījies, ja vien biznesmenim neienāktu prātā vērsties policijā un paziņot, ka sadauzītā automašīna viņam nozagta, bet cietušais zēns bijis tās zaglis. Tā kā pusaudzis jutās nepelnīti apvainots, viņš policijai izstāstīja taisnību, un biznesmeņa radītais gaisa burbulis uzsprāga. Tiesa, īpaši nožēlot savu rīcību viņam gan nenācās, jo soda nauda, ko apsviedīgais “firmačs” samaksāja, ir nieks salīdzinājumā ar peļņu, ko viņš guva, nodarbinot nepilngadīgos un maksājot tiem niecīgus grašus.
Nebūt nedomāju, ka bērni būtu jāaudzina par baltrocīšiem un viņus vajadzētu pēc iespējas ilgāk sargāt no iztikas pelnīšanas, taču, ja savu atvasi esat nolēmuši nodarbināt, labāk vairākkārt apsvērt visus plusus un mīnusus, kā arī to, ko un kā dara potenciālais darba devējs, lai pusaudzim nenāktos pārvērsties par bezierunu vergu, kura drošība nodarbinātāju nemaz neinteresē.
