Ja Latvijas valdību iedomājamies kā roku, tad varētu kost, kurā pirkstā gribi, sāpētu visi, bet tomēr viens vairāk par pārējiem. Runa ir par Veselības ministriju.
Ja Latvijas valdību iedomājamies kā roku, tad varētu kost, kurā pirkstā gribi, sāpētu visi, bet tomēr viens vairāk par pārējiem. Runa ir par Veselības ministriju.
Tā ir mūsu vāts, kas pūžņo nu jau hroniski. Līdzšinējie pūliņi izdziedēt kaiti aprobežojušies ar ministru maiņu, kas patiesībā cerēto efektu nedeva un līdzēja patiešām tikai tik, cik mironim plāksteris. Tiesa, pēdējais no tiem bija rūpīgi iestērķelēts un apcakots ar zeltītu oreolu, tomēr arī tas nelīdzēja – mironis tā arī palicis guļam.
Ja ministri mainītos reizi vairākos gados, varētu analizēt viņu panākumus un kļūdas, lai no tām mācītos pēcnācēji nozares vadītāja krēslā. Latvijā viņi mainās galvu reibinošā ātrumā un tādā steigā paspēj pastrādāt tikai muļķības un vienu kļūdu pēc otras; panākumiem vienkārši nav laika, jo jāatbrīvo vieta citam amata kandidātam – spējīgākam, erudītākam, nekaunīgākam, izglītotākam, sakarīgākam… Tādēļ maz var līdzēt spriedelējumi par to, vai veselības ministram jābūt pieredzējušam politiķim, veiksmīgam vadītājam, profesionālam ārstam vai vienkārši labam cilvēkam. Tādēļ ministri šim postenim tiek izraudzīti pēc vienkāršotas shēmas: galvenais, lai būtu «mūsējais», tas ir, valdību veidojošajai partijai piederīgs.
Par Āri Auderu vairs nerunāsim ne vārda. Partija «Jaunais laiks» pret viņa žilbinošo personu apsvilinājās tik pamatīgi, ka bezmaz vai nogāzās. Taču saskaņā ar jaukajām tradīcijām viņa vietā jāliek kāds cits šīs partijas biedrs. Jaunai partijai tas neapšaubāmi bija grūts uzdevums – izraudzīties labāko no labākajiem ministra amata pretendentiem, turklāt tādu, kurš būtu labāks par iepriekš debesīs celto spīdekli.
Nu pretendente atrasta – Aizputes zonālās slimnīcas un Liepājas rajona galvenā ārste Ingrīda Circene.
Kas zināms par viņu? Dzirdētas tikai pozitīvas atsauksmes, īpaši no viņas vadītās slimnīcas kolektīva: «Ja viņa spējusi sakārtot šo saimniecību, spēs ieviest kārtību arī visā veselības aprūpes sistēmā kopumā.» Jauki. Tomēr nepārliecinoši.
Vēl esam dzirdējuši pašas I.Circenes viedokli par veselības aprūpes reformu. Īsumā tas skan šādi: nekādā gadījumā šīm (reformas) vajadzībām netiks piešķirti solītie 102 miljoni latu; jāmaina visa sistēma tā, lai ģimenes ārsti nevarētu savām vajadzībām tērēt pacientu naudu. Un tamlīdzīgi, un tā joprojām.
Liek saausīties 102 miljonu pieminēšana. Kā tas var būt, ka «Jaunā laika» biedre apstrīd valdības solījumu? Vai tas ir ētiski? Vai tomēr viņa šajā gadījumā sevi «prezentē» kā vēsu reālisti, kas, aicināta ieņemt atbildīgo posteni, jau no pirmajiem brīžiem liek respektēt savu viedokli? Ja viņai dots stingrs mugurkauls – lieliski, jo tas noteikti noderēs kaut vai tādēļ, ka tas stipri reti novērojams pašreizējās valdības miesas būvē.
Taču uzmanīgu dara vēl kas cits: Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija (LLĢ ĀA) saklausījusi Circenes kundzes pozīcijā apdraudējumu vēl vairāk apcirpt trūcīgo finansējumu. Varbūt tas ir impulsīvs aizvainojums par to, ka ministres amata kandidāte visai asi izteikusies par to, ka ģimenes ārsti var atļauties pirkt dārgas automašīnas (mācība: nekad nevajag vispārināt!). Varbūt vieds redzējums, ka potenciālā ministre nevis iestāsies par finansējuma palielināšanu veselības aprūpei, kā paredzēts valdības deklarācijā, bet kārtējo reizi mēģinās reformu īstenot uz finansējuma pārdalīšanas pamata.
Līdz šim pastāvīgi ir bijis tā, ka, iepriekšējo aizvadot, uz jauno veselības reformatoru ministra krēslā esam skatījušies ar jaunām cerībām. Un katru reizi vīlušies.
Var tikai izteikt minējumus un pieņēmumus, ka jaunā ministre, iespējams, vairāk «vilks» uz slimnīcu sakārtošanas pusi, ka viņa, sieviete būdama, labāk spēs iejusties pacientu ādā, katrā ziņā – ka viņa vismaz nepieļaus tik klaju ņirgāšanos kā viņas ar nimbu apveltītais priekštecis. Taču jebkurā gadījumā viņa tiek iemesta kā circenis pelnos, kas, pirmkārt, vēl nav atdzisuši, un, otrkārt, kuros ir tik maz zelta, toties daudz smacējošu putekļu vārdā «naudas trūkums».
Mūsu laiku lielais pareģis Pāvels Globa jau pirms vairākiem gadiem Latvijai paredzēja labklājības augšupeju, jo valsti vadīšot sieviete. Tas vismaz daļēji ir piepildījies: mums ir Valsts prezidente, bet vēl nav labklājības. Ja panīkušu, izmocītu nozari savās rokās ņems sieviete – varbūt arī tai paredzams uzplaukums? Par to Globa nav teicis neko.
***
Uzziņai
Ingrīda Circene dzimusi 1956. gadā, 1975. gadā beigusi Rīgas 4. vidusskolu, 1981. gadā – Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti, pēc specializācijas ginekoloģe. 2002. gadā I.Circene beidza Rīgas Komercskolas Tālmācības nodaļu, apgūstot programmu «Praktiskā uzņēmējdarbība».
Līdz ievēlēšanai Saeimā Ingrīda Circene bija Aizputes zonālās slimnīcas un Liepājas rajona galvenā ārste.
