Sveika, māmiņ! Es gan solījos rakstīt Tev katru dienu, bet dažādi sīkumi (skolas uzdevumi, māmuķītis ar saviem traukiem vai grīdu…) traucē to darīt.
Sveika, māmiņ!
Es gan solījos rakstīt Tev katru dienu, bet dažādi sīkumi (skolas uzdevumi, māmuķītis ar saviem traukiem vai grīdu…) traucē to darīt. Sākumā arī katrai vēstulei gribēju likt klāt datumu, bet tad pārdomāju – vai gan tur, kur Tu pašlaik atrodies, tas ir svarīgi? Droši vien, ka Mūžībā ir cita laika skaitīšana. Varu tikai pateikt, ka te, pie mums, pašlaik ir 2000. gada septembris, un es mācos 7. klasē, bet to jau Tev gan tāpat vajadzētu zināt. Tu varbūt nevari saprast, kāpēc es savas vēstules parakstu ar Egles vārdu. Tas tā sanāca netīšām. Mūsu klases Pēteris (riebīgs zēns) sāka mani saukāt par Jolku. Tāds Jolantas saīsinājums man nepatika, bet es iedomājos, ka latviski tā ir Egle. Kāpēc es nevarētu būt Egle? Vismaz priekš Tevis.
Kad ar māmuķīti bijām aizgājušas sēņot, es vienu egli kārtīgi apskatījos. Tās skujotne (bioloģijas učene Pūce, protams, protestētu, ka tāda vārda nav, bet kāpēc lai skuju kokiem nebūtu skujotne, ja lapu kokiem ir lapotne) ir tik bieza, ka lietus laikā zem tās varētu droši patverties. Ieskatījusies vērīgāk, pamanīju, ka pie paša stumbra zirneklis izvilcis savu tīklu. Es tam uzmanīgi pieskāros, jo gribēju sajust, vai tīmeklis ir tikpat smalks kā Airas jaunā zīda blūze vai tomēr smalkāks. Neko ļaunu negribēju, bet zirneklis atskrēja skatīties, kas aiztiek viņa būvi. Sākumā nobijos un jau gribēju laist vaļā pamatīgu spiedzienu, kad manu uzmanību saistīja zirnekļa darbošanās. Viņš taču nav bīstams, es domāju un vēroju viņa līkās kājeles un resno vēderu, kuru klāja pelēkbrūns, ļoti gaumīgs un brīnumaini skaists zīmējums. Ja es būtu māksliniece, mēģinātu to uzgleznot.
Protams, par zirnekļa vērošanu un sapņošanu es tovakar saņēmu «labu» algu. Māmuķītis mani norāja par sliņķi un nejēgu, jo manā groziņā bija uz pusi mazāk sēņu nekā viņai. Bet es taču neko sliktu nebiju darījusi. Brīžiem domāju, kaut es varētu atrasties pie Tevis.
Tava Egle
