Jaukā, saulainā septembra dienā abas ar mammīti uz lauka rakām kartupeļus. Izceļot ceru no zemes, izkrita apaļa ligzdiņa ar maziem sārti baltiem pelēniem.
Jaukā, saulainā septembra dienā abas ar mammīti uz lauka rakām kartupeļus. Izceļot ceru no zemes, izkrita apaļa ligzdiņa ar maziem sārti baltiem pelēniem. Abas ar mammīti skatījāmies uz mazajām dzīvībiņām un sarunājāmies. Pēkšņi ieraudzījām: uz mūsu pusi pa kartupeļu vagu steidzās skaistā kažociņā tērpta pelīte – gaiši brūna ar tumšu svītriņu pār muguru. Pienākusi pie izirušās ligzdiņas, tā saņēma zobiņos pelēnu un steigšus nesa projām uz grāvmalu zālēs. Es teicu mammītei: “Cik tas ir neticami, ka viņa nemaz no mums nebaidās!” Stāvējām un klusi sarunājāmies, bet pelīte nāca atkal un tā aiznesa citu pēc cita četrus pelēnus. Vairāk nemanījām, bet skaidri redzējām, ka peļu mamma meklē vēl kādu. Skraida apkārt ligzdiņai un meklē. Apstaigājusi vēl un vēl ligzdu, viņa aiztecēja uz grāvmalu pie saviem peļu bērniem. Atsākām lasīt kartupeļus, un tiešām no zemēm izvēlās mazs pelēns. Nosalis un vēss. Paņēmu plaukstās mazo dzīvībiņu un sāku to sildīt. Pēc brīža jutu saujā sakustamies mazuli. Viņš bija atguvies. Aiznesu to uz grāvmalu, noliku zālē, kur iegāja pelīte. Vakarā, kad beidzām darbu, palūkojos, bet mazā pelēna tur vairs nebija.
Visi dzīvnieciņi, lai arī kādi tie būtu, ir mūsu mazākie brālīši un māsiņas, ko Dievs radījis, tāpēc cienīsim un mīlēsim ik katru zemes virsū!
Ja man kāds šādu notikumu būtu stāstījis, diezin vai noticētu, bet es to piedzīvoju un lepojos ar to.